Jaunās pasaules meklējumos

S n i e g ! ! !

Manā istabā pēkšņi parādījušās kaut kādas mušas. Vienu dienu tās ietusē uz spoguļa. Esmu gatavs veikt manevru, izņemu no atvilknes sērkociņus un dezodorantu. Tas ir mans tipiskais komplekts cīņai ar kukaiņiem. Aizšķiļu kociņu un … . Mana lielākā vilšanās AXE dezodorantos! Lai gan uz tā ir brīdinājuma zīme, ka tas ir ļoti uzliesmojošs, tas nodzēš manu sērkociņu. Un tā divas reizes pēc kārtas.

Beidzot tač jāizlasa tās grāmatas, ko esmu pircis kādus pāris gadus atpakaļ. Tagad bija reize priekš Stīvena Hokinga (prieks, ka pat latviskajā Vikipēdijā ir ieraksts par viņu) grāmatas “Īsi par laika vēsturi”. Šī varētu būt vipopulārzinātniskākā grāmata fizikā, pārdota kādos 9 milionos kopiju un iztulkota kādās 40 valodās, tai skaitā latviešu.

Īsumā, grāmata ir par mūsu pašreizējo skatījumu, kā funkcionē un kā ir radusies pasaule. Tādejādi daudz tiek runāts par Lielo Sprādzienu, melnajiem caurumiem, laika un telpas deformētību, elementārdaļiņām, nenoteiktības principu, un tamlīdzīgām lietām. Profesora Hokinga rakstīšanas stils ir apbrīnojams. Tik saprotami uzrakstīt par tik ļoti sarežģītām lietām ir ļoti, ļoti grūti, bet viņam tas ir izdevies ļoti veiksmīgi (es lasīju anglisko, ne latvisko, versiju). Būtībā viņš stāsta par to, kā mūsu skatījums uz pasauli ir mainījies laika gaitā. Pašam Hokingam ir ļoti lieli nopelni šo uzskatu mainīšanā, un tāpēc brīžiem grāmata arī kļūst patīkami personiska.

Gan viegli saprotama, gan arī ļoti interesanta. Izlasot vienu nodaļu gribas ķerties klāt nākamajai - ir tā sajūta un cerība, ka tā tad man varētu dot vairāk saprašanu, kā tad tas visums īsti darbojas. Tā pagaisa nodaļa pēc nodaļas. Un kā zinātnē, tā arī grāmatā, katra šķietamā skaidrība un atrisinātais jautājums rada daudzus jaunus jautājumus. Bet gribas tak zināt, saprast, vai ne?

Ik pa brīdim atceros vecās labās fizikas dienas, un šī noteikti bija tāda patīkama atgādināšana, ka fizika rullē :D Tad nu ir plānos palasīt kaut ko nopietnāku, tamlīdzīgu vai vienkārši kādu fiziķa rakstītu darbu (kā piemēram, Ričarda Feinmena grāmatu “Surely You’re Joking, Mr. Feynman!”).

Grādi septiņos vakarā bija kādi +3. Vakar. Riteņbraukšanas sezona laikam ir jāpārtrauc. Tējas, jāuzsāk. Sodien izdomāju arī beidzot ieslēgt apkuri manā istabā. Atgriežos arī pie vecā labā kurjer-auobusa (draugi, kā shuttle tulkojas? ;) ), kurš nebija manīts kopš Aprīļa. Un visādi citādi iet labi. Šodien tik miegs nāk! :D Laikam laižos ziemas miegā.

Kičenera, kura kopā ar Waterloo un Kembridžu veido tādu kā vienu lielu pilsētu (The Tri-Cities), ir vācu zemnieku nodibināta, un pirms pirmā pasaules kara pat saucās Berlīne. Lai gan vācu kopiena šeit pamazām sarūk, te joprojām ir spēkā vairākas vācu tradīcijas. Viena no tām ir Oktobrfests, kas ir tāds kā vietējais pakaļdarinājums Bavārijas festivālam.

Tad nu arī man bija mērķis izbaudīt daļu no šā vienreiz gadā notiekošā apmēram 10 dienas garā festivāla. Es biju domājis, ka festivāls ietvers daudz alus dārzus uz ielām un tamlīdzīgi, bet nekā. (Kanādas likumdošana varētu būt pietiekami strikta, lai neļautu alus dzeršanu uz ielas, pat ja tas ir alus dzeršanas festivāls.) Ko gan es gaidīju šādā aukstā laikā? Tā vietā ir daudzi kultūras klubi, kas organizē lielus iekštelpu pasākumus ar daudziem galdiem, alu, vācu desiņām, priekšnesumiem un dejām. Bet tā kā par šo kārtību uzzināju visai vēlu, biļetes un nevienu pienācīgu vietu vairs nedabūju.

Vienā no pēdējiem festivāla vakariem devāmies uz Kičeneras centru. Tur atradām ielas vidū uzslietu lietu telti, un šajā svinēšans vietā mēs tikām iekšā. Lai gan alus tur bija drausmīgs, vismaz kārtīgi padancojām vācu šlāgeru pavadībā. Desiņu ēšana šoreiz izpalika. Jāsaka, bija visai jautri, bet nākamgad varbūt jāmēģina tikt uz kādu pienācīgāku vietu. Ein Prosit!!!

Vakar bija patīkams laiks, un ļoti šķiet, ka drīz šīs dienas izbeigsies: no rītiem zāle jau balta. Nākošgad domāju vairs nedzīvot tajā pašā vietā, kur tagad, un tāpēc man bija jāizdara neizdarīts darbs - jāiemūžina mans “rezerves plāns”. Tā nu jums piedāvāju manu pirmo pieredzi video apstrādē. Pirmos panākumus, un pirmās kļūdas.

Vakar dažu iemeslu dēļ Rina vēlējās man iekost rokā. Kad es viņai to neļāvu, viņa pielietoja vienu no saviem Aikido trikiem, saķerot manu plaukstu un to kārtīgi izgriežot. Šodien pamodos ar pamatīgi sāpošu pirkstu. Tas tikai pastiprina vispārpieņemto atzinu “nekaitiniet mazas japāņu sievietes”. Viens piemērs:

Šodien man tāds depresīvs garastāvoklis. Liekas, ka es tā kārtīgi nekad neiemācīšos sekot salsas mūzikai - es vienkārš nedzirdu to ritmu cauri mūzikai. Ai, nu gan jau pēc kādiem pieciem gadiem. Tad vēl visādi darbiņi sakrājušies. Atkal! Tāda dzīve. Bet nu vakarā saņēmos un šādus tādus sīkumus apdarīju. Tad jau redzēs :D Vēl nezinu, vai nākošajā semestrī man sanāks dzīvot kopā ar citiem ļautiņiem kā gribētos, vai nē. Papildus iedvesmai, Karena piedāvāja šādu video:

Apsveicam ar atgriešanos manu šalli un cimdus!

Bija desmit vakarā, kad pēdējā septembra dienā devos uz Universitātes SubWay. Pēc divām stundām oktobris ir klāt, un man vēl pēdējo reizi ir jāizjūt brīvība. Pasūtu sešu collu bekona sendviču un tad lēnām eju caur kampusu izbaudot katru tā kumosu; kā mutē sajaucās maizes, paprikas, salātu un bekona patīkamās garšas. Nu sajūta gluži tāda kā filmā Harold & Kumar Go to White Castle vai pēdējā How I Met Your Mother sērijā.

Lieta tāda, ka oktobrī Rina un es esam veģitārieši. Joprojām gan neesmu dzirdējis labu argumentu, kāpēc cilvēkiem nevajadzētu ēst gaļu. (Tiesa, esmu dzirdējis labus argumentus, kāpēc ir slikts tās gaļas “ražošanas” process, kuru pārsvarā patērējam). Nesen klausījos kādu drauga ietektu video, par to ka mēs patērējam krietni vairāk gaļu, kā vajadzētu. It sevišķi šeit, Ziemeļamerikā. Drīzāk es neesmu kādu pamatotu iemeslu vadīts, bet gan vairāk tieši eksperimentēju vai varu izdzīvot bez gaļas. Ja nu pēkšņi mani izskalo uz vienuļas salas, man būtu jābūt spējīgam …

P.S. Domāju, ka 1. novembrī būšu makten izsalcis un prasīšu “vēlvien’ cūciņ!”