Nereti gadās saskarties ar kādu ielu, kurai ir ietve tikai vienā malā. Un es nerunāju par kaut kādām pilsētas nomalēm, nē, gandrīz centrā. Veikali pie kuriem nav iespējams normāli pieiet. It īpaši ziemā (vasarā iešana pāri zālājam varētu līdzēt).

Šķiet, ka vēl viens no autovadītāju kultūras radītajām lietām ir šeit par plazām dēvētie laukumi. Būtībā plaza ir tāds kā liels mazu veikaliņu ielenkts stāvlaukums. Un gandrīz katrā plazā šie veikali ir daudz maz vienādi – kāds kafijas veikaliņš, burgeru ēstuvīte, lēto krāmu veikaliņš, frizētava, banka, vēl viena ēstuvīte, puķu veikaliņš, … . Vispār man šīs plazas liekas tādas ļoti bezdvēseliskas. Varbūt vienīgais izņēmums ir Universitātes Plaza, kura ir tieši blakus kampusam, un pārsvarā tur cilvēki iet kājām. Plus, kafejnīcas, ēstuves un bāri ir pilnas ar studentiem (citās plazās nereti tās kafejnīcas ir tukšas) un viss liekas dzīvīgs.

… pietiek par šo tēmu. Vēl šodien Kanāda mani piespieda staigāt ar saules brillēm ziemā (kas šeit ir bieži novērojams). Lielā saule, kas atspīd arī baltajā sniegā, citādi vienkārši liek vērt acis ciet. Šodien jāiet skatīties viena no Ziemeļamerikas kultūras sastāvdaļām, kas man patīk – Super Bowl, amerikāņu futbola gada nozīmīgākā spēle!

Dejoju ar nākamo jaunkundzi. Tā kā drīz man vairs nebūs iespēja ar viņu runāt, jautāju jau tagad, vai viņai jau ir plāni kā pavadīt gala nogali. Jā, esot. Došoties sagaidīt jauno gadu Ņujorkā. Ak šitā!

Tad dejoju ar vēl vienu, tad vēl, un vēl … Bet nu viss skaidrs! Nākamgad jālaiž dzīvē uz šo 620 km attālo pilsēteli.

Lieta tāda, ka oktobrī Rina un es esam veģitārieši. Joprojām gan neesmu dzirdējis labu argumentu, kāpēc cilvēkiem nevajadzētu ēst gaļu. (Tiesa, esmu dzirdējis labus argumentus, kāpēc ir slikts tās gaļas “ražošanas” process, kuru pārsvarā patērējam). Nesen klausījos kādu drauga ietektu video, par to ka mēs patērējam krietni vairāk gaļu, kā vajadzētu. It sevišķi šeit, Ziemeļamerikā. Drīzāk es neesmu kādu pamatotu iemeslu vadīts, bet gan vairāk tieši eksperimentēju vai varu izdzīvot bez gaļas. Ja nu pēkšņi mani izskalo uz vienuļas salas, man būtu jābūt spējīgam …

P.S. Domāju, ka 1. novembrī būšu makten izsalcis un prasīšu “vēlvien’ cūciņ!”

Otkārt … šī gan ir vairāk kā vispārēja atziņa, nevis konkrēti iemesls kāpēc es varētu būt stiprs … daudzi cilvēki uz šīs planētas varētu sapņot, kaut viņiem būtu tās problēmas, kas mums ir. (Ar “mums” es domāju jebkuru šī ieraksta lasītāju, jo šie daudzie cilvēki visdrīzāk ar Internetu nesaksaras pārāk bieži.) Kaut gan es ticu, ka viņi lielā mērā spēj būt laimīgi ar to, kas viņiem ir. Jā, un daudzi cilvēki vairs nav uz šīs planētas … . Un gribas ticēt, ka arī viņi ir laimīgi kaut kur …

Nu jā, bet ir viena lieta, kas manuprāt veicina ‘būt stipram’ visai daudz. Tas ir, cik daudz mēs paturam sevī iekšā. Manuprāt (un cilvēku, kas Latvijā mani labi zina, prāt), es ļoti daudz ko paturu sevī. Un, jo vairāk problēmu tu paturi sevī, jo vairāk tieši tev pašam ir jācīnās ar sevi. Mēs, šādi cilvēki, neesam pieradušitik daudz saņemt palīdzību un padomus no malas.

Viss gan nav tik vienkārši. Man daudz vairāk patīk atvērti, atklāti cilvēki, un man tas liekas daudz skaistāk; arī tas ir tas pēc kā es cenšos sniegties. Saņemot padomus no malas, mēs noteikti kļūstam daudz gudrāki. Un būt noslēgtam ir daudzejādā ziņā ir spēka trūkums būt atvērtam.

Nezinu, cik ļoti tas iet kontekstā, bet vēl man interesanti likās, ka lielā daļa no pasaules varenākajām valstīm (ASV, Lielbritānija, Ķīna, …) cilvēki ir tomēr samērā noslēgti salīdzinājumā ar karstasinīgām valsīm (piem. Dienvidameriku, Spāniju, Itāliju, … ). Laikam jau tāpēc, ka politika, ekonomika un diplomātija ir spēles, un spēlēt ar atklātām kārtīm gandrīz nevienā spēlē nav laba taktika.

Beidzot tur ir kaut kāds pozitīvs pavērsiens, un tāpēc kārtējo reizi mēģināju apskatīties, ko Latvijas ziņu lapās (apollo/ārvalstīs un delfi/pasaulē) var par to atrast. NEKO. Delfos vispār Zimbabve nav nekādā sakarā pieminēta, un iekš Apollo ir tik rakstīts, ka tajā valstī ir 2 200 000 % inflācija. Man šķiet, ka arī senāk nevienam no ziņu sastādītājiem nebija svarīgi rakstīt, ka tur masveidā tika spīdzināti un nogalināti cilvēki, kas atbalstīja opozīcijas partiju.

Lielākajai daļai ir vienalga?

Nesen Kaspars savā blogā ielika divas saites uz ļoti interesantiem video par mūsu pārtiku un preču ceļu. Tad nu man bija ļoti patīkami, ka es neesmu vienīgais, kam šīs lietas uztrauc.

Šeit es gribu “iemest” pāris saites par atkritumu šķirošanu Japānā, kur viņi tam pievērš lielāku uzmanību un pūles. Par pirmo stāstu es uzzināju skatoties BBC televīziju, bet otro pieminēja mana japāniešu draudzene Rina:

• Living in a world without waste
• Recycled tempura oil a boost for Japan’s eco-tour buses

Es gan īsti nezinu, kā es tā izlēmu peldēt, kad mums dienās temperatūra vairs nepārsniedz 12 grādus, ir vējains un lietains. Pēc apmēram stundu ilgām šaubām, es tomēr šorīt sapratu, ka nepalikšu slims.