Jaunās pasaules meklējumos

Vakar dejoju ar vienu jaunkundzi, un runājām par to, ka kādu laiku jau kā neesam dejojuši. Tad viņa ieminās, ka nākamo ceturtdien atkal nenāks uz dejām, jo dosies ar mammu skatīties Mamma Mia. Es tikko kā noskatījos to filmu; baigi labā. Tad nu prasu, vai dosies uz vietējo vecpilsētas kinoteātri. Vai ne??? Uz mūziklu Mamma Mia Brodvejā. Tā tas lietas šiet notiek!

Dejoju ar nākamo jaunkundzi. Tā kā drīz man vairs nebūs iespēja ar viņu runāt, jautāju jau tagad, vai viņai jau ir plāni kā pavadīt gala nogali. Jā, esot. Došoties sagaidīt jauno gadu Ņujorkā. Ak šitā!

Tad dejoju ar vēl vienu, tad vēl, un vēl … Bet nu viss skaidrs! Nākamgad jālaiž dzīvē uz šo 620 km attālo pilsēteli.

Es pietiekami labi zinu gan amerikāņu futbola, gan regbija noteikumus, lai spētu izbaudīt šo spēļu skatīšanos. Biju visai pārliecināts, ka amerikāņu futbols ir cēlies no regbija (daudzi spēles elementi ir visai līdzīgi), tomēr atšķirības noteikumos ir pārāk lielas, lai redzētu, kā tieši viena spēle ir pārveidojusies par otru. Šķiet, ka pēc sarunas ar brālēnu Māri un mazas izpētes, esmu atradis starpposmu starp abām spēlēm. Rugby league (sporta veids, kura latviskais tulkojums droši vien joprojām būt regbijs, bet patiesībā ir cita spēle). Tiesa gan, noskatoties pasaules čempionāta spēli Jaunzēlande - Papua Jaungvineja, esmu sapratis, ka rugby league pagaidām nespēju izbaudīt.

Bija desmit vakarā, kad pēdējā septembra dienā devos uz Universitātes SubWay. Pēc divām stundām oktobris ir klāt, un man vēl pēdējo reizi ir jāizjūt brīvība. Pasūtu sešu collu bekona sendviču un tad lēnām eju caur kampusu izbaudot katru tā kumosu; kā mutē sajaucās maizes, paprikas, salātu un bekona patīkamās garšas. Nu sajūta gluži tāda kā filmā Harold & Kumar Go to White Castle vai pēdējā How I Met Your Mother sērijā.

Lieta tāda, ka oktobrī Rina un es esam veģitārieši. Joprojām gan neesmu dzirdējis labu argumentu, kāpēc cilvēkiem nevajadzētu ēst gaļu. (Tiesa, esmu dzirdējis labus argumentus, kāpēc ir slikts tās gaļas “ražošanas” process, kuru pārsvarā patērējam). Nesen klausījos kādu drauga ietektu video, par to ka mēs patērējam krietni vairāk gaļu, kā vajadzētu. It sevišķi šeit, Ziemeļamerikā. Drīzāk es neesmu kādu pamatotu iemeslu vadīts, bet gan vairāk tieši eksperimentēju vai varu izdzīvot bez gaļas. Ja nu pēkšņi mani izskalo uz vienuļas salas, man būtu jābūt spējīgam …

P.S. Domāju, ka 1. novembrī būšu makten izsalcis un prasīšu “vēlvien’ cūciņ!”

Pēdējā laikā man vairāki cilvēki ir ieminējušies, ka es viņiem šķietot morāli stiprs - stipāks kā viņi. Es nezinu vai es esmu, bet šad un tad es spēju pārliecināt sevi, ka es esmu. Varbūt tāpēc, ka es ticu lietām, un ticu tam, ka viss beigās būs baigi labi. Varbūt tāpēc, ka es daudz ko joprojām neesmu uzdrīkstējies un neesmu sapratis, ka sasniegt “baigi labi” nav nemaz tik viegli un nesāpīgi. Tas ir, esmu optimists tāpēc, ka nav bijuši pietiekami daudz aplauzienu.

Otkārt … šī gan ir vairāk kā vispārēja atziņa, nevis konkrēti iemesls kāpēc es varētu būt stiprs … daudzi cilvēki uz šīs planētas varētu sapņot, kaut viņiem būtu tās problēmas, kas mums ir. (Ar “mums” es domāju jebkuru šī ieraksta lasītāju, jo šie daudzie cilvēki visdrīzāk ar Internetu nesaksaras pārāk bieži.) Kaut gan es ticu, ka viņi lielā mērā spēj būt laimīgi ar to, kas viņiem ir. Jā, un daudzi cilvēki vairs nav uz šīs planētas … . Un gribas ticēt, ka arī viņi ir laimīgi kaut kur …

Nu jā, bet ir viena lieta, kas manuprāt veicina ‘būt stipram’ visai daudz. Tas ir, cik daudz mēs paturam sevī iekšā. Manuprāt (un cilvēku, kas Latvijā mani labi zina, prāt), es ļoti daudz ko paturu sevī. Un, jo vairāk problēmu tu paturi sevī, jo vairāk tieši tev pašam ir jācīnās ar sevi. Mēs, šādi cilvēki, neesam pieradušitik daudz saņemt palīdzību un padomus no malas.

Viss gan nav tik vienkārši. Man daudz vairāk patīk atvērti, atklāti cilvēki, un man tas liekas daudz skaistāk; arī tas ir tas pēc kā es cenšos sniegties. Saņemot padomus no malas, mēs noteikti kļūstam daudz gudrāki. Un būt noslēgtam ir daudzejādā ziņā ir spēka trūkums būt atvērtam.

Nezinu, cik ļoti tas iet kontekstā, bet vēl man interesanti likās, ka lielā daļa no pasaules varenākajām valstīm (ASV, Lielbritānija, Ķīna, …) cilvēki ir tomēr samērā noslēgti salīdzinājumā ar karstasinīgām valsīm (piem. Dienvidameriku, Spāniju, Itāliju, … ). Laikam jau tāpēc, ka politika, ekonomika un diplomātija ir spēles, un spēlēt ar atklātām kārtīm gandrīz nevienā spēlē nav laba taktika.

• Novērojums Nr.1: Tev sāk rūpēt viesuļvētras vairāk, kad kāds tavs draugs nevar ceļot laikā dēļ viesuļvētrām (kar tomēr ir labāk, kā “tavs draugs ir aizceļojis tur, kur ir viesuļvētras”.
• Novērojums Nr.2: Televīzija tev liek vaiāk satraukties par viesuļvētras ietekmi uz ASV kā uz jebkuru citu valsti.
• Novērojums Nr.3: Havana pat viesuļvētrā izskatās skaisti (7. un 8. bilde šeit)

Vakar ar trīs draugiem bijām uz jaunāko Betmena filmu The Dark Knight (Tumšais Bruņinieks). Filmā bija daudz vardarbīgu aktu, bet nevienā brīdi tas nebija pārspīlēti. Visu laiku norisinājās aktīva darbība (action), un “labo” un “slikto” cīņa likās kā tās kārtīgs karš. Šī gada janvārī mirušais Heith Ledger ļaunā varoņa Džokera lomā bija perfekts. Tiešām, perfekts! Šis varonis filmā, manuprāt, nozīmēja vairāk kā pats Betmens. Pats filmas sižets likās labs, un arī beigas nelika (man) vilties. Neesmu liels supervaroņu filmu piekritējs, bet, ja jūs gribat kādus sliktus vārdus par filmu, ne man jums jautāt.

P.S. Braucot mājās no filmas sēdēju autobusā un skatījos uz cilvēkiem sev apkārt. Lielākajai daļai no mums dzīve šobrīd neietver nekādu vardarbību, un mēs to arī negribētu. Tai pat laikā, man (un domāju, ka arī citiem) asi sižeti piešķir filmām lielāku spēku. Vairāk kā pusei no manām mīļākajām filmām (Alexander, Cidade de Deus, Scarface, Fight Club, …, pat The Lord of The Rings) to ir. Asa izturēšanās laikam ir daļa cilvēka dzīvnieciskās būtības, ko mums veiksmīgi izdodas apvaldīt, bet mēs to labprāt skatāmies uz ekrāna.

Kas tipiskai Latvijā dzīvojošai personai interesē? Es nevaru saprast. Ik pa brīdim televīzijā skatos BBC ziņas, un man ir nojausma par to, kas svarīgs pasaulē notiek BBC skatījumā. Pēdējos mēnešos viena nozīmīga lieta ir Zimbabves krīze. Jums televīzijas ziņās par to vispār kaut kas tika pieminēts?

Beidzot tur ir kaut kāds pozitīvs pavērsiens, un tāpēc kārtējo reizi mēģināju apskatīties, ko Latvijas ziņu lapās (apollo/ārvalstīs un delfi/pasaulē) var par to atrast. NEKO. Delfos vispār Zimbabve nav nekādā sakarā pieminēta, un iekš Apollo ir tik rakstīts, ka tajā valstī ir 2 200 000 % inflācija. Man šķiet, ka arī senāk nevienam no ziņu sastādītājiem nebija svarīgi rakstīt, ka tur masveidā tika spīdzināti un nogalināti cilvēki, kas atbalstīja opozīcijas partiju.

Lielākajai daļai ir vienalga?

Šķiet, ka kaut kā vairāk par atkritumu šķirošanu sāku uztraukties, kad noskatījos drauga Kaspara pieminēto filmu Message in the Waves. Kaut kā šie vides jautājumi mani sāk uztraukt aizvien vairāk un vairāk, un attiecīgi aizvien vairāk tie ietekmē manu dzīves veidu.

Nesen Kaspars savā blogā ielika divas saites uz ļoti interesantiem video par mūsu pārtiku un preču ceļu. Tad nu man bija ļoti patīkami, ka es neesmu vienīgais, kam šīs lietas uztrauc.

Šeit es gribu “iemest” pāris saites par atkritumu šķirošanu Japānā, kur viņi tam pievērš lielāku uzmanību un pūles. Par pirmo stāstu es uzzināju skatoties BBC televīziju, bet otro pieminēja mana japāniešu draudzene Rina:

• Living in a world without waste
• Recycled tempura oil a boost for Japan’s eco-tour buses

Beidzot pirmo reizi izmēģināju Universitātes peldbaseinu. Manas priekšnojautas bija pareizas, 25m garie baseini nav nekas patīkams - tu esi pārpeldējis baseinu n-tās reizes, bet patiesībā tādu nieku vien esi nopeldējis. Varbūt arī mana 6 mēnešus ilgā nepeldēšana spēle kādu lomu.

Es gan īsti nezinu, kā es tā izlēmu peldēt, kad mums dienās temperatūra vairs nepārsniedz 12 grādus, ir vējains un lietains. Pēc apmēram stundu ilgām šaubām, es tomēr šorīt sapratu, ka nepalikšu slims.

Par hokeju: uzvar stiprākais! Jā, es gribēju, lai mēs uzvaram, bet … :(. Un šeit ar “mēs” es domāju Kanādu, kaut gan, protams, par Latvijas uzvaru es priecātos vēl vairāk. Jā, es arī vietējās NBA un NHL komandas (kuras gan visas jau ir izstājušās) es saucu par “mēs”. Ja man kāds prasa, no kurienes es esmu, es saku, ka no Latvijas; ja prasītu (bet neprasa), kur es dzīvoju, nu jau es noteikti atbildētu, ka Kanādā.

Jā, man šeit patīk. Tomēr, ir arī daudzas lietas, kas nešķiet tik foršas. Vismaz es labāk apzinos, ka nekur viss nav perfekti, un cik daudz kā laba ir Latvijā. Un pat citas vietas, kur es varbūt gribētu nokļūt, ir daudzos aspektos sliktākas par šo. Tai pat laikā, es zinu, ka Kanādā nepalikšu mūžīgi. Bet es arī nejūtos tā kā daudzi citi ārzemju studenti - ka es šeit viesojos tikai uz īsu laiku, lai pēc tam dotos atpakaļ. Nē, es šeit neviesojos, es šeit studēju, un pašlaik studijas ir lielākā daļa manas dzīves - tātad, es šeit dzīvoju. Godīgi sakot, es īpaši par to nedomāju, ko es darīšu tālāk. Bet nu nevienai valstij es pašlaik nedotu vairāk par 30%, ka tā būs valsts, kurā es “beigās” dzīvošu patstāvīgi. Man liekas svarīgi pieķerties vietējajai kultūrai; nu vismaz pamēģināt. Pamēģināt dažnedažādāko ātro pārtiku, pamēģināt kļavu sīrupa alu, spiest roku satiekot cilvēku tikai pašu pirmo reizi … . Un mēģināt saprast, kā šie cilvēki dzīvo. Un kārtējo reizi - tādā veidā es tikai uzņemu jaunu pieredzi, saprotu, kas man ir svarīgs, kas man patīk labāk. Protams, ka es sveicinu franču meitenes kā Francijā :D

Redziet, Kanādā nemaz nav tik daudz lietas, ar ko šī valsts izceļas, un hokejs noteikti ir viena no šīm lietām. Katrs šeit zina vismaz kādu, kas tajā trenējas; es pagaidām pazīstu divus. Varbūt tāpēc arī man gribās, lai visām Kanādas komandām veicas labi - lai jau tiek :) Šeit ir daudzi hokeja atbalstītāji, bet ne tādi, kā Latvijā. Kad šī čempionāta sakarā tika runāts par faniem, Latvijas fani vienmēr tika pieminēti pirmie. Vienas NHL treneris šeit teica: “Es labprāt noalgotu Latvijas fanus priekš manas komandas. Mēs vinnētu visas mājas spēles!”

Es atceros, kā pirms braukšanas es runājos ar draugiem Latvijā, un ka mums šķiet, ka Kanādā viss ir kā ASV, izņemot ASV sliktās lietas - tāda kā mazliet labāka ASV versija. Tagad man jāsaka, ka es zināmā mērā varu piekrist - mēs šeit nevaram nopirkt ieročus lielveikalā, vidējais satiktais cilvēks zina, kur ir Latvija, un vispār cilvēkiem interesē kas vairāk par viņu pašu valsti.

Ļoti lielai daļai vietējo cilvēku liekas svarīgi pateikt, ka viņi nav amerikāņi, bet kanādieši. Tik daudzos gan starptautisku, gan vietējo uzņēmumu logo ir kļavas lapa. Brīžiem liekas, ka kļavas lapa tavā logo ir viens no pamatiem veiksmīgam biznesam Kanādā. Pat pārtikas lielveikala Sobeys’s (kura logo nav kļavas lapa) strādniekiem uz uniformām ir kļavas lapa, it kā viņi būt hokeja izlase. Kaut gan, ja godīgi, es neprotestēju pret uzkrītošu patriotismu - es pie tā nēsmu pieradis, jo Latvijā mums tā ir par maz.

Tai pat laikā man gribas teikt cilvēkiem apkārt: “Ļaudis, jūs esat amerikāņi!” Arī tīri tehniski tas būtu pareizi, jo Kanāda taču ir daļa no Amerikas. Bet ne tehniski es to domāju. “Ļaudis! Jūs dzīvojat piepilsētās un braukājat lielās mašīnās. Jūs ēdat pārāk daudz ātro pārtiku, čipsus un dzerat koka kolu; un daļa no jums paliek resni. Jūs tāpat spēlējat beisbolu un amerikāņu futbolu. Jūs dzīvojat uz kredītkartēm un mīlat tērēt naudu, kas jums nepieder. Jūs dzerat daudz, daudz alu, un jūsu alus gaume ir īpatnēja. Nemaz nerunājot par jūsu TV reklāmu gaumi, kuras lielākoties šķiet vienkārši stulbas. Jūs neiekļaujat nodokļus cenās, un piemērojat atšķirīgus likumus atšķirīgiem valsts reģioniem. Un arī jūsu centrālie reģioni ir īpaši konservatīvi. Jūs esat vienīgā man zināmā Commonwealth valsts (bijušās Anglijas kolonijas, kuras joprojām ir tai draudzīgas), kurā mašīnas brauc pa labo pusi, jo visas jūs mašīnas nāk no ASV. Jūs esat amerikāņi!”

Tā kā es esmu cilvēks no malas, varbūt es vienkārši vēl nespēju izšķirt šīs atšķirības. Jā, es zinu ka ir dažas. Bet vispār man liekas, ka Kanāda ir tāda kā blāvāka ASV versija. ASV sliktās lietas nav tik sliktas šeit, un ASV labās lietas nav tik labas šeit. (Man ir mazliet žēl, ka dzīvojot tikai 120 km no ASV, manas iespējas iepirkties Internetā ir apmēram desmit reizes mazākas). Un ASV kultūra mani fascinē, jo tā ir tik daudzos veidos savādāka kā Eiropas kultūra, kura man tomēr šķiet sirdij tuvāka. Tajā ir daudz kas labs, kas Eiropā nav, un otrādi. Un dažreiz ir labi, ka ir viena tāda visai “dīvaina” valsts, no kuras mēs varām mācīties, kā dažas lietas darīt, un kā dažas lietas nedarīt … . Tiem cilvēkiem, kam ASV asociējas tikai ar slikto, man gribas jautāt, vai viņiem labāk būtu paticies dzīvot nacistu pārvaldītā Eiropā, vai viņiem patiktu, ja Internets varbūt pat joprojām nebūtu izgudrots, mēs nespēlētu basketbolu, mūsu mūzikas izvēle būtu divreiz šaurāka …

Es mīlu dzīvot uz šīs planētas, un iespēja mācīties un gūt kaut ko jaunu šķiet ir viena no nozīmīgākajām manas dzīves sastāvdaļām.