Jaunās pasaules meklējumos

YouTube sāk lasīt manas domas. No rītiem man patīk uzlikt kādu mūzuku. Eju pie datora, un prasās kaut ko smagāku. Iedomājos, Limp Bizkit. Es viņus klausos ļoti reti, bet atverot vaļā YouTube, zem “Recommended for You” divi no trīs video ir Limp Bizkit. Wow!

Vakar svētdienas vidū, kad var atļauties neko tā īsti nedarīt, sēdējām istabas vidū un runājāmies ar draugiem. Kaut kā sākām runāt par kodolieročiem. Un starp Japānieti, Irānieti, Taivānieti un Indieti es sajutos vienīgais, kura valstij nav nekāda sakara ar tiem :D

Atcerieties manis zīmēto tualetes durvju sirsniņu un tekstu uz sienas? Tagad pirms pārvākšanās man nācās tikt no tā vaļā. Izrādās, ka ar parasto zīmuli rakstītais ne viemēr grib viegli nākt nost. Tad nu es iegādājos četras dzēšgumijas, un dzēstu tā, ka man tagad uz īkšķiem ir tulznas :D

Šodien sēdod ap 13 stundām autobusā, es ar Rinu esam atgriezušies no sava ceļojuma ziemeļaustrumu virzienā. Tam visam vajadzētu beigties ar jaunu pasi pēc diviem mēnešiem :) Atgriežoties mājās, man bija jāpārvācās uz blakus esošu māju, jo iepriekšējo plānots remontēt šajā semestrī (nez gan ko viņi tur remontēs).Patīkami atkal satikt mājas biedrus, bet mēs te tagad būsim trīs. Jā, trīs :( Ceturtais draugs, brazīlis, nākamsemestr dzīvos kaut kur tuvu, bet ne mūsu mājā. Viņš perfekti aizstāvēja savu maģistra darbu, un Augustā dosies studēt uz Amsterdamu. Beidzoties šim semestrim, man pazūd četri cilvēki, ar ko man visjautrāk kopā gāja. Diviem beidzas viņu apmaiņas programma, divi pabeidz studijas, un dodas gada ilgā ceļojumā apkārt pasaulei. Varbūt kādu dienu … Un vēl daudzi citi pabeidz studijas, vai vismaz ņem četrus brīvus vasaras mēnešus.Tad nu manas pāris pēdējās ceļojuma dienas bija tāds kā pārdomu periods. Kur es esmu pēc šī semestra, un kur man doties tālāk. Ko man darīt vairāk, un no kā atteikties. Bet nu nekad jau nevar zināt, kā kas būs. Līdz šim tiešām viss ir bijis ļoti labi. Pat drausmīgi augstais un aukstais sniegs :DŠī man tāda brīvā nedēļa pirms studiju atsākuma nākamnedēļ. Tā kā pacentīšos mazliet izvērsties plašāk nākamajās dienās :) Rīt gan jāiet izstāstīt savam profesoram manuprāt mans nozīmīgākais šī semestra pētījumu sasniegums, kuru izdarīju cenšoties aizmigt (vienreiz, kas līdzīgs notika Pasta ielā :D ). Arī par to pastāstīšu vairāk.Dzīve turpinās un viss jau būs OKAY! :)P.S. Mana jaunā adrese ir:Ansis RosmanisTownhouse 80d350 Columbia st., WWaterloo, ONN2L 6G6Canada

Pēdējā laikā esmu devis tā mazāk ziņu par to kā man iet. Vienmēr jau mēs mēģinām savu slinkumu ar kaut ko attaisnot. Mans mēģinājums: pirmdien man sākas sesija (jeb kā to sauc te, finals).

Lielāko daļu darbu jau esmu padarījis: vakar pabeidzu pēdējo mājas darbu, un ceturtdien noprezentēju savu gala projektu. Tagad tikai līdz četrpadsmitajam datumam jāuzraksta tāds 10 lapaspušu kopsavilkums par manis prezentēto. Bet, ja tā godīgi, jūtos brīžiem neērti, kad runājos ar bakalauriem. Viņi, piemēram, man saka, ka viņiem jākārto pieci eksāmeni šajā sesijā, bet man mana grāda iegūšanai vajadzīgi vispār tikai četri priekšmeti. Tā kā man tādas īstas saspringtas sesijas varētu nemaz vairs arī nebūt.

Mācības gan nav mani vienīgie pienākumi. Nākamnedēļ vēl jāvaktē un pēc tam jālabo viens gala eksāmens. Un beidzot jāturpina atkal kaut kāda pētniecība. Bet neļaujiet man aizbildināties, ka es esmu aizņemts!

Apsveicu jūs visus Lieldienās, un paldies visiem maniem apsveicējiem!

Šī laikam ir tāda pirmā reize, kad pietrūkst Latvijas. Šiet Lieldienās nekas tā īsti nenotiek, un šokolādes olas tāpat kā pārcukuroti šokolādes zaķi man pārāk negaršo. Tiesa, pats arī esmu visai slinks un nekrāsoju olas. Bet tā kā maniem ārzemju biedriem (kanādietim, japānietei, indietim un brazīlim) vispār nav gandrīz nekādas Lieldienu tradīcijas un doma par olu krāsošanu vijiem likās interesanta, tad droši vien, ka kādu dienu (ne obligāti šodien) es viņiem parādīšu šo mākslu. Jādabū tik kaut kur vecas sieviešu zeķu bikses :) Vēl baigi gribās kaut arī es varētu pacept mājās ar māsām un tēti šašliku. Un nākamā reize, kad man pietrūks tieši Latvijas tradīcijas, noteikti būs Jāņi.

Bet vispār Lieldienu brīvdienas ir visai labi pavadītas.

Atšķirībā no Francijas, mums rīt ir darba diena, bet Lielā piektdiena bija brīva. (Starp citu, viņi šet to sauc par Good Friday (Labā piektdiena), un es īsti nesaprotu, ko tik good viņi saskata ar šo dienu saistītajos vēstures notikumos). Piektdienu un sestdienu pavadīju Toronto. Piektdien no rīta piecēlos 6:30 lai paspētu ieiet dušā, izžāvēt matus un 8:00 iet uz autobusu. Kā jau bija paredzems, uz autobusu rindā stāvēja daudzi cilvēki, tā kā labi, ka mēs ieradāmies 20 minūtes pirms atiešanas laika. Ar autobusiem viņiem ir līdzīgi kā ar kinoteātriem – tas, ka tev ir biļete, nenozīmē ka tu tiksi iekšā autobusā. Stāvi vien rindā! Un šeit tiek ievērots tas, ka starppilsētu autobusos nav paredzēts stāvēt kājās. Tomēr pozitīvais aspekts ir tas, ka redzot, ka ir nopirktas daudzas biļetes, viņi sūtīja reisā divus autobusus. Mēs (es un singapūriešu draugi Šans un Džafifs) tikām otrajā; bija cilvēki kas netika pat otrajā, bet nu viņus paveda (kājās stāvošus) kādus 3 km līdz mūsu blakus pilsētai Kitchener, no kurienes autobusu satiksme ir daudz aktīvāka.

Toronto mūs sagaidīja pieci citi draugi. Piektdien kādas četras stundas pavadījām Joe Rockhead’s klinškāpšanas klubā. Tur man tīri labi patika, bet pat šodien kāja jūtas tāda kā mazliet pa daudz sastiepta. Pēc tam paēdām kaut kādā japāņu (vai vizmaz aziātu) ēstuvītē, un vakara noslēgumā devāmies uz Republic naktsklubu. Noteikti, ka ne tas labākais klubs Toronto, bet nu nebija jau arī pārāk slikti. Pa nakti mēs (atkal trīs) palikām GlobalBackpackers hostelī, kas bija samērā labā vietā un par samērā pieņemamu 24$ cenu. Protams bezmaksas pankūkas brokastīs mēs nokavējām, un pirmo reizi dzīvē es ēdu SubWay (ļoti, ļoti liels ātrās pārtikas tīkls, līdzīgi kā McDonald’s, bet kas joprojām, cik zinu, nav atceļojis līdz Latvijai). Un jāsaka, ka viņu sendvidži garšo daudz labāk kā kaut kādi burgerīši. Sestdienu pavadījam mazliet iepērkoties, pastaigājoties pa pilsētu, un visbeidzot braucot mājās.

Pēc divām jauki pavadītām dienām, pašu galveno svētku dienu gan es pavadu darbā. Man vēl lekcijas ir vienu nedēļu, un tad sākas sesija. Man gan tā nebūs pārāk smaga: nākamās nedēļas laikā ir jāizpilda viens mājasdarbs un jāsagatavo prezentācija par vienu zinātnisko rakstu. Pēdējais gan varētu būt visgrūtākais, jo tas raksts ir ļoti matemātisks, un ir ļoti grūti ierēķināt, cik laikam man vajadzēs, lai saprastu raksta spriedumus. Plus, pēc tam man ir jāuzraksta tāds kā raksta kopsavilkums (saīsinot no 10 lapaspusēm uz aptuveni 8), kas ir vidējam studentam draudzīgāks.

P.S. Beidzot esmu ticis pie jaunā datora, bet tā kā nēsmu viņam uzlicis vēl latviešu valodu, atcerējos par Lācz radīto rīciņu ņ, š, ā … iegūšanai :)

Piektdien iepazinos ar pāris puišiem no Singapūras. Sestdien kopā ar vēl trīs iepriekš nezināmiem cilvēkiem braucam uz kaimiņu pilsētu Guelph uz iekštelpu klinšu kāpšanas zāli.

Tur tā zāle ir daudz lielāka nekā vietējā universitātes treniņtelpa. Arī grūtāka. Es no visiem biju vismazāk pieredzējušākais un attiecīgi vājākais, tai skaitā par Christine. Otra lieta, ka krist sanāca no lielākiem augstumiem – trases pārsvarā ietver vietas, kur nepieciešams satvert kādu izcilni ar strauju rokas kustību, un manā gadījumā tas bieži beidzas ar nesatveršanu. Bet nu pie vēl lielākiem augstumiem man protams nācās atsvaidzināt savas “dubulto astoņnieku” siešanas prasmes un citus drošības pasākumus.

Kā tētis man teica, Latijā jau esot pavasaris ar vizbulītēm. Mums ir mazliet savādāk. Vakar visu dienu bija sniegputenis un kopā pa dienu uzsniga kādi 40cm sniega kārta. (Bildē jau ir šodiena). Tam papildus gandrīz visu laiku vējš tā nedaudz zem 20m/s (vai 70 km/h). Pag, vai es jau teicu, ka mēs braucām uz kaimiņu pilsētu?

Vispirms man bija jāaiziet līdz universitātei, no kurienes mēs ar pilsētas autobusu aizbraucām līdz Kirchener, no kurienes tad tālāk ar starppilsētu autobusu uz Guelph. Pie šī 25 minūšu garā gājiena jau esmu pieradis. Kad nu beidzot bijām nonākuši Guelph, no Greyhound autobusu termināla līdz līdz zālei bija jāiet kāda pusstunda. Tad nu mēs beidzot bijām atklājuši, ka mašīnu izbraukātais ceļš ir daudz ērtāks ceļš nekā ietve.

Kādas četras stundas vēlāk pēc vēl viena pusstundas gājiena mēs beidzot bijām atpakaļ terminālī, un mūs pārņēma miers, ka beidzot ziemīgās mocības ir galā. Pat sniega dēļ 40 minūtes kavējošais autobuss un milzīgais izsalkums nelikās īpaši svarīgs. Atgriežoties Kitchener mēs diezgan ātri tikām vietējajā autobusā, kuram vajadzēja mūs nogādāt atpakaļ universitātē.

Vajadzēja! Nobraucot kādus trīs kvartālus, autobuss vienkārši iestiga sniegā. Pāc kādu desmit minūšu gaidīšanas mēs izdomājām iet; atkal. Tā nu ap deviņiem vakarā sākās mans diezgan precīzi 7km garā pastaiga mājup.

Virzoties pa galveno ielu Waterloo virzienā pavērās tāds visai interesants skats. Pārsvarā viss diezgan tukšs un ik pa laikam garām lēni pabrauc kāda mašīna. Labi, ka iela ir pietiekami plata, lai tur pietiktu vietas arī mums. Šur tur uz ielas (nevis ietves) redzami kādi cilvēku bariņi, kas arī sapratuši, ka gaidīt autobusu vai taksi nav jēgas (taksometru operatori pat nebija sazvanāmi). Uz dažām sānielām var novērot cilvēkus izmisīgi mēģinot izstumt viņu iestigušās mašīnas. Vienas ielas galā redzējām pa gabalu degošu signālsveci. Pieejot tuvāk, redzam, ka tas laikam tāpēc, lai cilvēki nemēģina nogriezties uz tās sānielas – to pilnā platumā bloķē izmisīgi spolējošs 45 grādu leņķī sagriezies autobuss.

Pusceļā gan iegriezāmies pārāk dārgā restorānā, lai remdētu savu izsalkumu. Lielākā daļa paņēma uzreiz tēju. Francūzis Jean, protam, pie vakariņām arī paprasīja Merlot vīnu. Pēc daudzmaz sasilšanas turpinājām savu ceļu. Ik pa brīdim kāds bija nonācis līdz savai dzīvesvietai un atdalījās, līdz es beigās paliku viens.

Tēja, ķiploki un vienu stundu īsāka nakts, un es jau atkal esmu možs un varu mierīgi paskatīties, kā ir tad, kad sniega līmenis ir augstāks par mājas logu apakšu.

21. februārī Universitātē būs kārtējais ciemiņš. Žēl vienīgi, ka atšķirībā no lielākās daļas uzstāšanos, šī ir ar ielūgumiem. Vispār jau domāju, ka Bils varētu pateikt ko gudru, un es ļoti labprāt paklausītos, bet ļoti šaubos, ka tikšu pie ielūguma :(

Viena no pozitīvajām lietām šeit ir tā, ka es varu skatīties Prison Break tad, kad tieši tas ir ēterā. Vienīgi tad man ir jābūt pirmdienu vakaros mājās, un es neciešu biežās reklāmas pauzes. Bet nu vispār man nepatīk, ka Global TV iesākumā saka: “The following program may contain scenes of violence. Viewer discretion is strongly advised.” Kācēc viņi pirms visām sērijām nevar godīgi pateikt “It will contain … .” ?

P.S. Es atvainojos tiem, kas nesaprot angliski. Bet tie lielākoties arī neskatās Prison Break ;)