Vakar no darbiem atrāvos agrāk, sēdos autobusā un braucu uz Toronto. Nežēlīgu sastrēgumu nomocīti, pēc gandrīz četrām stundām piestājam pie Rogers Cenre. Izdomājām, jāiet iekšā paklausīties mūziku. Iesildošo grupu nokavējām, kas nozīmēja, ka visu savu uzmanību varēsim koncentrēt uz U2. Reti kura no 50 000 stadiona sēdvietām bija tukša, un vēl pamatīgas cilvēku masas stāvēja kājās tā vidū. Vārdu sakot, daudz ļautiņu.
Man patīk U2 mūzika, bet es tomēr neesmu lielākais viņu fans. Bet kā saka, ja biļetes pa brīvu, kāpēc gan neaizlaist! Diezgan izdevīgi, ka viņu Eiropas uz Ziemeļamerikas 360° tūres galvenais labvēlis ir, būtībā, arī mūsu institūta lielākais draugs :) Diez vai es kļuvu par lielāku U2 atbalstītāju pēc šī koncerta, bet koncerts bija iespaidīgs, krāšņs, ar daudzām skaistām, labi zināmām dziesmām.

Es gan noteikti kļuvu par viņu skatuves dizaineru fanu! Sākumā tā mazliet atgādināja tādu milzīgu robot-zirnekli, tad kosmosa kuģi no kādas zinātniskās fantastikas filmas, tad abus divus kopā. Lielais 360° ekrāns, kas vienubrīd sadalījās simtos mazu ekrānu, uz ekrāna rādītais, dažādi kustīgi tiltiņi un, pavisam noteikti, gaismas efekti – viss kopā radīja brīnišķīgu šovu.

Protams, ka Bono, grupas līderis, neizpalika bez sava “pasaules pilsoņa” statusa demonstrēšanas. Hej, bet viņš ir rokzvaigzne, ne es, tā kā viņš var darīt savā koncertā ko grib. Un man jau arī nav nekas pretim. Dziesmas Bloody Sunday sākuma skatuve ietērpās zaļās krāsās, uz ekrāna parādījās kādi vārdi persiešu valodā, un tad sekoja daudzas foto ainas no šīgada nemieriem Irānā. Savukārt nākamo dziesmu viņi veltīja Aung San Suu Kyi, kura 1990. gadā tika ievēlēta par Birmas premjerministri, bet uzreiz pēc tam militāristi uzlika viņai mājas arestu.
Parasti grupas beidz koncertu. Un tad pēkšņi: ā, nekā, mēs uzspēlēs vel pāris dziesmas. U2 šādi mūs piečakarēja divreiz, bet iebildumu jau nekādu :)