Jaunās pasaules meklējumos

Sestdien sajutos kā Alise, un devos uz Kanādas Brīnumzemi (Canada’s Wonderland), iespējams lielāko atrakciju parku Kanādā. Mana cerība bija tāda, ka tā kā ārā bija nežēlīgi auksts un mēs tur ieradāmies tikai septiņos vakarā, tad parks būs pustukšs. Vai ne? Tā kā oktobra beigās brīnumi beidzās un Brīnumzeme slēdzas, parks bija piebāzts. Un rindās uz atrakcijām nācās pavadīt krietnu laiciņu. Viena atziņa ir tāda, ka rindā stāvot tie dzelži un tie augstumi liekas biedējošāki, nekā tad, kad esi iesēdies iekšā un piesprādzēts krēslā. Tad jau vairs neko …

Vēl viena motivācija braukt aukstā laikā bija cerība, ka es pārsalšu, un ienīdīšu to vietu, un nekad negribēšu atgriezties un tērēt naudu. Bet nekā, jau nolūkoju pāris lietas, ko darīt nākamo reizi, uz kurām šoreiz rindas bija nepievaramas. Piemēram šis (ieskaitot visus rupjos vārdus un sievieti blakus) ir manu darāmo lietu sarakstā:

Šodien pirmo reizi mūžā biju uz kino, kad zālē bija vairāki no filmas veidotājiem. Pie tam, starptautiskos prestižos kino festivālos atzinību ieguvusi filma! Kventins Tarantino gan nebija ieradies. Tiesa, viņam arī nav nekādas saistības ar filmu.

Dokumentālā filma saucās Quantum Tamers, un būtībā skaidro, ko es daru, priekš cilvēkiem, kam nav ne jausmas, ko es daru. Vispār tāda jokaina, bet tai pat laikā interesanta un uzjautrinoša. Filmas reklāmas rullītis gan nav pārāk piesaistošs, bet tāpēc [šeit] var apskatīt pāris ainas no filmas.

Ja jūs jautāsiet, kāpēc es lieku saites kvādrātiekavās, tad atbilde ir pavisam vienkārša: pārāk daudz laika esmu pavadījis rakstot maģistra darbu. Bet tādēļ tas ar ir gandrīz pabeigts. Vakar pabeidzu pēdējo sakarīgo nodaļu, un tagad tik vēl jasacer ievads un nobeigums. Viss notiek!

Tūlīt ķeršos klāt asins pudiņam! Jēē! Tā šeit Kanādā viņi sauc asins desas, un tas izklausās daudz foršāk! Galu galā, neesmu jau viņas ēdis kādus gadu laiku, un atceros, ka vienu brīdi viņas bija numur viens manā visvairāk ienīsto ēdienu sarakstā. Ķiršu-zileņu ievārījums arī gatavs piedalīties visā procesā. Lai man laba apetīte!

Vakar no darbiem atrāvos agrāk, sēdos autobusā un braucu uz Toronto. Nežēlīgu sastrēgumu nomocīti, pēc gandrīz četrām stundām piestājam pie Rogers Cenre. Izdomājām, jāiet iekšā paklausīties mūziku. Iesildošo grupu nokavējām, kas nozīmēja, ka visu savu uzmanību varēsim koncentrēt uz U2. Reti kura no 50 000 stadiona sēdvietām bija tukša, un vēl pamatīgas cilvēku masas stāvēja kājās tā vidū. Vārdu sakot, daudz ļautiņu.

Man patīk U2 mūzika, bet es tomēr neesmu lielākais viņu fans. Bet kā saka, ja biļetes pa brīvu, kāpēc gan neaizlaist! Diezgan izdevīgi, ka viņu Eiropas uz Ziemeļamerikas 360° tūres galvenais labvēlis ir, būtībā, arī mūsu institūta lielākais draugs :) Diez vai es kļuvu par lielāku U2 atbalstītāju pēc šī koncerta, bet koncerts bija iespaidīgs, krāšņs, ar daudzām skaistām, labi zināmām dziesmām.

Es gan noteikti kļuvu par viņu skatuves dizaineru fanu! Sākumā tā mazliet atgādināja tādu milzīgu robot-zirnekli, tad kosmosa kuģi no kādas zinātniskās fantastikas filmas, tad abus divus kopā. Lielais 360° ekrāns, kas vienubrīd sadalījās simtos mazu ekrānu, uz ekrāna rādītais, dažādi kustīgi tiltiņi un, pavisam noteikti, gaismas efekti – viss kopā radīja brīnišķīgu šovu.

Protams, ka Bono, grupas līderis, neizpalika bez sava “pasaules pilsoņa” statusa demonstrēšanas. Hej, bet viņš ir rokzvaigzne, ne es, tā kā viņš var darīt savā koncertā ko grib. Un man jau arī nav nekas pretim. Dziesmas Bloody Sunday sākuma skatuve ietērpās zaļās krāsās, uz ekrāna parādījās kādi vārdi persiešu valodā, un tad sekoja daudzas foto ainas no šīgada nemieriem Irānā. Savukārt nākamo dziesmu viņi veltīja Aung San Suu Kyi, kura 1990. gadā tika ievēlēta par Birmas premjerministri, bet uzreiz pēc tam militāristi uzlika viņai mājas arestu.

Parasti grupas beidz koncertu. Un tad pēkšņi: ā, nekā, mēs uzspēlēs vel pāris dziesmas. U2 šādi mūs piečakarēja divreiz, bet iebildumu jau nekādu :)

Runājos ar tēti šodien par darbu un karjerām – par tām lielajām ar ūdeni pilnajām bedrēm, ar kurām man saistās lielākā daļa bērnības peldēšanās atmiņas. Un tad atcerējos vienu šīs vasaras piedzīvojumu, par kuru, protams, es nebiju jums pastāstījis.

Tā kā man te apkārt ūdens nemaz nav, vienu dienu ar Daru un Prijanku (jūsu ziņā paliek minēt šo divu dzimumus) izlēmām mīties ar riteņiem uz ziemeļiem, uz 30km attālo Eloru. Mans ritenis, joprojām izdvesdams dīvainas skaņas (mans minējums, gultņi čupā), tomēr izdzīvoja. Elorā pirmkārt jau apskatījām skaisto gravu, un mazliet arī pabradājām pa upīti tās dibenā. Bet tad devāmies uz karjeru peldēties. Varbūt gan to ir jāsauc par akmens lauztuvi.

Neskaitot to, ka tur bija pārāk daudz cilvēku, tā lauztuve vispār šika vieta. Tikai kādus 30 metrus attāla no upes. Pati lauztuve tāda liela bedre, ar pāris kantainiem stūriem, un lielākoties aplenkta ar augstām akmens sienām. Un arī dziļa, bet, diemžēl, vietām mazliet aizaugoša. Šķiet, ka tuvākā peldvieta Waterloo. Tā nu mēs tur aizmināmies, izpriecājāmies un tad 30km atpakaļ.

Re kur jums viena bilde ar gravu un trīs ar karjeru. Tā kā mans fotoaparāts bija (un joprojām ir) pazudis, tad visas bildes nācās meklēt Internetā. Vienu gan ar 2/3 no mums atradu.

Bet ziniet, ar augstām atsegtām akmens sienām ir tāpat kā ar atsegtiem gurniem: tās ieraugot, man rodas interese. Iedvesmojies no Krisa Šarmas kāpšanas piedzīvojumiem Maljorkā, piepeldēju tuvāk stāvākajām sienām, un pat mazliet pamēģināju palīst augšup. Liekas, ka varētu būt visai izaicinoši, interesanti, bet izdarāmi. Tiesa, ar basām kājām jau nav nekāda kāpšana.

Teorētiski brīdinājuma zīmes saka nelekt un nenirt (un it kā tās kāds ievērotu, kas neraksturīgi Kanādai), bet ne vārda par kāpšanu, un krišanu. Vai ne? Tā kā varētu ignorēt parkā esošos uzraugus. Kādam gan noteikti liksies interesanti, kāpēc mēs ar klints kāpšanas kurpēm ejam peldēties. :) Droši vien šis plāns nākamajam gadam. Jāgaida, kad biedre Kristīne atbrauks no Austrālijas, un ūdens atkal būs silts.

Vasara vēl dzīva. Vasaras romances gan cauri. Nu var piesēst kabinetā pie galda un beidzot apjaust: pieaugušo dzīve nav joka lieta. Cenšoties katru dienu astoņas stundas veltīt tīri darbam, un kādas astoņas atlienējot miegam, astoņas tik paliek pāri. Un es joprojām nesaprotu kā ar tām var pietikt cilvēkam, kas pats sev gatavo ēst, pats ēd, pats dažreiz vēlas noskūties un ieiet dušā, dažreiz nevēlas, pats minās no punkta A uz punktu B, tad C, dažreiz P – pārtikas veikalu. Āā, un vēl jau kādreiz arī jāizlasa, ko draugi saka, kādreiz jāuzraksta kas pretim, jāapskata to fotouzņēmumi, un jānoskaidro, kāpēc tā dumā kredītkarte joprojām nestrādā. Nu pat nevaru iedomāties, kur iespraukt kādu laiku, lai izvingrinātu šo vai to muskuli. Lab, ka vairs nav uz randiņiem jāskrien. Bet varbūt, ne labi. Lai nu kā, kaut kā tas maģistra papīrs jāuzraksta. Vai ne?

Tā nu dažādu notikumu ķēde ir novedusi mani no vecās mājvietas līdz manai jaunajai mājvietai . Laikam iespaidīgākais trimus ir tas, ka es maksāšu mēnesī par 47% mazāk. Otrs vērā ņemams prieks ir tas, ka attālums līdz pilsētas centram ir sarucis par 70%. Naktsdzīvei parādās kaut kāda cerība. Centra tuvums arī nozīmē, ka visi daudz maz vērā ņemamie sabiedriskā transporta maršruti ir kļuvuši daudz pieejamāki. Attālums līdz salsas klubam arī ievērojami mazāks (plus, lielāka iespēja no tā atgriezties ar sabiedrisko transportu).

Universitāte (mans kabinets) kā bija, tā ir 1,6 km atālumā. Tiesa, nu vairs man vairs nebūs bezmaksas kurjer-autobus uz kampusu. Lai nu kā, tas ne vienmēr kursēja ērtos laikos. Pie tam, ejot ar kājām (ko es darīšu), man sanāk iet caur pilsētas parku, kas ir patīkamāk, kā iet pa ceļa malu. Mans institūts (IQC) ir ievērojami tālāk. Bet tā kā es tur parasti devos no Universitātes, tad lietas būtība nemainās. Pie tam, no universitātes uz institūtu ir iespēja braukt pa brīvu, un es varētu to beidzot sākt izmantot. Toties tagad man daudz tuvāk būs Perimetra Institūts , kur varēšu apmeklēt daudzas vērtīgas runas.

Jā, māja un istaba gan būs krietni mazāka un vecāka, bet tas atvieglo iespēju visu padarīt mājīgāku. Es dzīvošu kopā ar savu vācu paziņu Jūliju, un mēs jau izkaldinājām šādus plānus. Dzīvošana kopā ar sievieti varētu arī padarīt virtuvi tīrāku, jo liekas, ka iepriekšējā mājā es biju vienīgais, kam tas rūpēja. Internets droši vien arī būs lēnāks.

Iepriekšējajai mājvietai tuvuma bija ļoti liels pārtikas diennakts lielveikals . Tas nu tagad atkrīt. Pilsētas centrā ir viens pārtikas lielveikals, bet tā darba laiks ir visai ierobežots un arī cenas varētu būt mazliet lielākas. Bet tagadējais tuvumā esošais valdības alkohola veikals strādā par vienu stundu ilgāk kā iepriekšējais :D

Centrā ir arī viena frizētava, kur man patīk iet. Tikko kā biju otro reizi. Mans frizieris bija vīrietis ar pamatīgu itāļu akcentu vārdā Tony. Ģērbies baltā kreklā, ar uz aizmuguri saglaustiem matiem, reti un neuzkrītoši šad tad pasmaidošs… Ja es kaut kad uzņemšu gangsterfilmu, viņš būs pirmais pie kā došos. Vispār plānoju uz frizētavu piestaigā biežāk, tāpēc arī pirmo reizi mūžā atstāju frizierim dzeramnaudu.

9. decembrī beidzot ieradīšos uz menesi Latvijā. Liekas, ka tas jau ir tādā kā rokas stiepiena attālumā, un bieži vien jau vairāk domāju par to, ko darīšu tur, nekā par to, kas vēl jāpagūst šeit.

Mums te atkal snieg. Es gan daudz no tiem 20cm nevaru izbaudīt (un uzņemt labāku sniega bildi), jo nu jau kādu laiku esmu apslimis. Tiesa, viss tagad jau iet uz labo pusi.

Vēl tik pielikšu bildi ar manu pirmo veiksmīgi izcepto ceturtdaļgadsimta dzimšanas dienas kūku.

Priecīgus svētkus.

Manā istabā pēkšņi parādījušās kaut kādas mušas. Vienu dienu tās ietusē uz spoguļa. Esmu gatavs veikt manevru, izņemu no atvilknes sērkociņus un dezodorantu. Tas ir mans tipiskais komplekts cīņai ar kukaiņiem. Aizšķiļu kociņu un … . Mana lielākā vilšanās AXE dezodorantos! Lai gan uz tā ir brīdinājuma zīme, ka tas ir ļoti uzliesmojošs, tas nodzēš manu sērkociņu. Un tā divas reizes pēc kārtas.

Šodien man tāds depresīvs garastāvoklis. Liekas, ka es tā kārtīgi nekad neiemācīšos sekot salsas mūzikai – es vienkārš nedzirdu to ritmu cauri mūzikai. Ai, nu gan jau pēc kādiem pieciem gadiem. Tad vēl visādi darbiņi sakrājušies. Atkal! Tāda dzīve. Bet nu vakarā saņēmos un šādus tādus sīkumus apdarīju. Tad jau redzēs :D Vēl nezinu, vai nākošajā semestrī man sanāks dzīvot kopā ar citiem ļautiņiem kā gribētos, vai nē. Papildus iedvesmai, Karena piedāvāja šādu video:

Apsveicam ar atgriešanos manu šalli un cimdus!