Pēc sestdienas, 13 stundas.45 minūšu laikā no savām mājām ar pilsētas sabiedrisko transportu, bez jebkādām problēmām, nokļuvu līdz vietējam pauguram, sauktam par Čikopī. Biju kopā ar trīs austrāļiem, kas nekad nebija dēļojuši. Viņi izlēma piedalīties kaut kādā masu nodarbībā, kur māca snovborda pamatus. Tā kā man arī nekādu pamatu nebija, negribēju palikt viens un cena īpaši no tā nepaaugstinājās, arī pieteicos. Liekas, ka bija noderīgi. Pirmkārt jau, tā kā viss notika tā pakāpeniski, tad arī pakāpeniski izstrādājās arvien lielāka pārliecība, ka es varu dēli uz tā kalna kontrolēt. Latvijā, cik atceros, es sāku ar kaut ko grūtāku un man nebija īsti jausmas, kā ar to dēli apieties. Otkārt, lai aizdomātos līdz dažām tehniskām īpatnībām vajadzētu kādu laiku, bet te man viņas pateica priekšā. Vēlāk gad eksperimentālā kārtā sapratu, ka vienu tehniku viena no instruktorēm man pateica nepareizi :D

Pēc kādas vienas ar pus, divām stundām nodarbība bija galā, un tad jau devos brīvgaitā :) Pēc kāda laika brīvi līkločoju lejup pa treniņkalnu līdz sapratu, ka šo nobraucienu varu mierīgi veikt gendrīz nevienu pagriezienu tā arī neveicot. Tad nu pamazām devos uz stāvākām, garākām un noteikti ka interesantākām vietām.

Nezinu kā tagad ir uz Latvijas kalniem, bet mani pārsteidza, ka tik daudz cilvēki valkāja ķiveres. Kādi 80%. (Kanādieši vienmēr valkā ķiveres arī braucot ar riteni). Varbūt nepilngadīgajiem ir obligāti tās jāvalkā, un viņu tur bija diezgan daudz. Droši vien pieaugušie uz šādiem nenopietniem kalniņiem nebraukā. Tajos nobraucienos, kur bija visādas instalācijas priekš lekšanas un citādiem brīnumiem, ķiveres pavisam noteikti bija obligātas. Man arī bija ķiverīte, jo viņa nāca līdzi pa brīvu nomājot dēli. Vakarā, kad gāju gulēt bija tāda jokaina sajūta, ka joprojām kaut kas galvā būtu :D

Sēdēju ar kaut kādu kundzīti pacēlājā, un sākām runāties. Te pēkšņi viņa jautā, vai esmu latvietis. Sāku domāt, vai man uz abģērba kaut kur ir karogs, un saprotu, ka nav. Pirmo reizi kāds mani pareizi atpazina pēc mana akcenta. Viņa bija Kanādā ilgu laiku dzīvojusi čehiete, kam esot pāris latviešu draugi. Joprojām nespēju beigt priecāties, ka beidzot kādam tas ir izdevies :)

Brīnumainā kārtā muskuļi šodien nesāp. Kakls gan tāds krietni dīvains. Jāiet uztaisīt kārtējā tējiņa.

Tā kā decembrī biju uz hokeju Rīgā, tad varēja salīdzināt. Kaut gan OHL ir junioru līga, pat šeit spēle ir daudz “kanādiskāka” – šaurs laukums, daudz spēka spēles un, protams, neviens neiejaucas 1-pret-1 kautiņos (spēles laikā, t.i., pāris minūšu laikā, bija divi). Es biju arēnā gandrīz vienīgais, kas atbalstīja Mississauga komandu. Man patika!

Pirmais periods beidzās 1-1, kaut gan vietējie izskatījās stiprāki :( Savukārt otrajā Mississauga jau bija labāki, un 4-1. Tad nu es paliku mazliet piriecīgāks :D Pie trešā perioda beigām bija 4-2, un skatītāji pamazām sāka pamest savas vietas. Arī pus minūti pirms beigām tas pats rezultāts. Bet tad desmit sekunžu laikā divi vārti un neizšķirts! Ko tādu nebiju pat televīzijā redzējis.

Nu tad jau nāca arī 5 minūšu papildlaiks. Kādu pus minūti pirms beigām lecu kājās un nebiedzu priecāties, dejot un kliegt. Daugaviņš iemeta uzvaras vārtus viesiem! Jēēē!!!

P.S. Latvijas līdzjutēji ir daudz labāki, dzīvīgāki!

P.P.S. Beizot atradu iekš YouTube manas mīļākās Kanādas reklāmas, kas reklamē Molson Canadian alu. Šis pat iederās pie hokeja tēmas, jo reklāmas ir par to, kādi ir kanādieši, un kā nu bez hokeja :D

Nereti gadās saskarties ar kādu ielu, kurai ir ietve tikai vienā malā. Un es nerunāju par kaut kādām pilsētas nomalēm, nē, gandrīz centrā. Veikali pie kuriem nav iespējams normāli pieiet. It īpaši ziemā (vasarā iešana pāri zālājam varētu līdzēt).

Šķiet, ka vēl viens no autovadītāju kultūras radītajām lietām ir šeit par plazām dēvētie laukumi. Būtībā plaza ir tāds kā liels mazu veikaliņu ielenkts stāvlaukums. Un gandrīz katrā plazā šie veikali ir daudz maz vienādi – kāds kafijas veikaliņš, burgeru ēstuvīte, lēto krāmu veikaliņš, frizētava, banka, vēl viena ēstuvīte, puķu veikaliņš, … . Vispār man šīs plazas liekas tādas ļoti bezdvēseliskas. Varbūt vienīgais izņēmums ir Universitātes Plaza, kura ir tieši blakus kampusam, un pārsvarā tur cilvēki iet kājām. Plus, kafejnīcas, ēstuves un bāri ir pilnas ar studentiem (citās plazās nereti tās kafejnīcas ir tukšas) un viss liekas dzīvīgs.

… pietiek par šo tēmu. Vēl šodien Kanāda mani piespieda staigāt ar saules brillēm ziemā (kas šeit ir bieži novērojams). Lielā saule, kas atspīd arī baltajā sniegā, citādi vienkārši liek vērt acis ciet. Šodien jāiet skatīties viena no Ziemeļamerikas kultūras sastāvdaļām, kas man patīk – Super Bowl, amerikāņu futbola gada nozīmīgākā spēle!

Kādas septiņas stundas vēlāk pamostos un sāku gatavoties savam izbraucienam. Laika prognozes ir piepildījušās: divu dienu laikā no nourīga sniega uz zemes laikapstākļi ir mainījušies līdz +15. Kristīne, Denijs, Klints un es dodamies uz Niagāras upi kāpt lielos akemņos – uz zemes guļošos klints bluķos. Pa ceļam iebraucam vienā kafejnīcā paņemt kādas uzkodas. Izbraucam no stāvvietas, un pēkšņi dzirdam būkšķi. Secinājums: ūdens un maize pārāk labi neturas uz mašīnas jumta! Vietējos savā starpā nosaka: “Un es domāju, ka es esmu atpalicis”.

Ierodamies pie upes, un kā vienmēr tur viss izskatās skaisti. Mana otrā reize; šoreiz viss tāds rudenīgs, ne pavasarīgs. Tā mēs kādu laiku klaiņojam no akmens uz akmeni, spīdzinādami savus pirkstus uz asajām klintsgabalu malām. Īpaši interesants bija pēdējais akmens, kurā mēģinājām uzkāpt. Vispār, kāpjot ārā viss ir daudz bailīgāk kā iekštelpās, jo apakšā nav liels biezs matracis. Tā vietā ir viens maziņš, pāris draugi, kas rūpēŗas par to, lai es nekristu uz muguras tur kur nevajag, un milzum daudz asu akmeņu. Bet nu es tomēr uzdrīkstos kaut ko tehniski sarežģītāku – uzkarināt kāju vienā līmenī ar manām rokām. Tā nu es tur karājos un mēģinu izdaritt pēdējo soli, lai tiktu akmens augšā. Nekā, spēki zūd un saprotu, ka būs vien jākrīt lejā. Pašļūcu kādu gabalu uz leju, nobrāžu roku, bet vēl turos pie klints. Lab, laidīšos vaļā, lai mani ķer. Te piepeši, mana jakas kabata uzķeras uz viena izciļņa, un mans lejā tikšanas plāns gluži nestrādā. Tad man rodas plāns B, mēģināšu izšļūkt cauri manai jakai – lai tā paliek karājoties, ka tik es pats lejā. Bet kakls pārāk cieš, un es palieku puskails karājoties. Viesiem lieli prieki, pat man. Lai nu kā, draugi mani mazliet pacēla, un es varēju noāķēties. Atziņa, nekādu kabatu! (pāris bildes varētu sekot)

Atgriežos mājās! Deviņi vakarā un jādodas uz Visu Svēto Nakts pasākumu. Monikas ierosināts, uzmeistaroju tādu ātru Super Mario kostīmu (arī šeit būs bildes). Es jau ieminējos par savu aizņemtību nedēļas laikā, kas neļāva uztaisīt neko diži izcilu. Mans lielākais pārsteigusm, Universitātes klubā, uz kuru gāju, priekšā jau bija vismaz kādi 5 Super Mario un daudziem ir arī līdzi Luidži, Princese, Sēne un citi datorspēles varoņi. Latvijā dzīvojot es nekad nebūtu iedomājies, ka nebūšu vienīgais Super Mario pasākumā. Es toties biju aktīvākais un vismazāk autentiskais :D Man patika mana drauga Žona ķengura kostīms. Viņš pat dabūja dzeremnaudu savā kabatā :) Mans pirmais Halloween pavadīts tīri labi!

Tad nu arī man bija mērķis izbaudīt daļu no šā vienreiz gadā notiekošā apmēram 10 dienas garā festivāla. Es biju domājis, ka festivāls ietvers daudz alus dārzus uz ielām un tamlīdzīgi, bet nekā. (Kanādas likumdošana varētu būt pietiekami strikta, lai neļautu alus dzeršanu uz ielas, pat ja tas ir alus dzeršanas festivāls.) Ko gan es gaidīju šādā aukstā laikā? Tā vietā ir daudzi kultūras klubi, kas organizē lielus iekštelpu pasākumus ar daudziem galdiem, alu, vācu desiņām, priekšnesumiem un dejām. Bet tā kā par šo kārtību uzzināju visai vēlu, biļetes un nevienu pienācīgu vietu vairs nedabūju.

Vienā no pēdējiem festivāla vakariem devāmies uz Kičeneras centru. Tur atradām ielas vidū uzslietu lietu telti, un šajā svinēšans vietā mēs tikām iekšā. Lai gan alus tur bija drausmīgs, vismaz kārtīgi padancojām vācu šlāgeru pavadībā. Desiņu ēšana šoreiz izpalika. Jāsaka, bija visai jautri, bet nākamgad varbūt jāmēģina tikt uz kādu pienācīgāku vietu. Ein Prosit!!!

Lieta tāda, ka oktobrī Rina un es esam veģitārieši. Joprojām gan neesmu dzirdējis labu argumentu, kāpēc cilvēkiem nevajadzētu ēst gaļu. (Tiesa, esmu dzirdējis labus argumentus, kāpēc ir slikts tās gaļas “ražošanas” process, kuru pārsvarā patērējam). Nesen klausījos kādu drauga ietektu video, par to ka mēs patērējam krietni vairāk gaļu, kā vajadzētu. It sevišķi šeit, Ziemeļamerikā. Drīzāk es neesmu kādu pamatotu iemeslu vadīts, bet gan vairāk tieši eksperimentēju vai varu izdzīvot bez gaļas. Ja nu pēkšņi mani izskalo uz vienuļas salas, man būtu jābūt spējīgam …

P.S. Domāju, ka 1. novembrī būšu makten izsalcis un prasīšu “vēlvien’ cūciņ!”

Sekojot Orvila prasītajam, salsas sakarā tiek piedāvāts vēl viens video. Kā mēs ar Karenu 28. martā mūsu dzimšanas dienā mēģinām dejot. Ai, tas bija mežonīgs pasākums!!!

Mazliet sanāca arī laiks nodarboties ar kulinārijas brīnumiem. Draudzene Karena beidz studijas un rīt brauc prom no Waterloo, tāpēc man vajadzēja kaut ko viņai izcept un uzrīkot tādu privātu pikniku. Šoreiz – divas dažādas pildītās picas (calzones).

Tas bija tāds pasākums, kur katrs ierodoties var paņemt līdzi kādu gardumu. Ak, mī un žē, tik daudz dažādas kūkas vai cik sen nebiju ēdis. Kas bija interesanti, ka apmēram 90% no tur esošajiem kādiem 30 cilvēkiem bija no Āfrikas. Brīžiem jutos tā ļoti jokaini, jo, lai gan īsti nemāku pateikt kas, arī viņu uzvedība ir mazliet savādāka kā citiem. Lai nu kā, man jau baigi patika. Vienai meitenei līdzi bija arī māte, kas bija tā ļoti solīdi/āfricikāniski saģērbusies; nu apmērām tā vai šitā. Viņas pieprasījuma, tad nu mums nācās arī viņai un citiem demonstrēt salsas soļus :D

Tas viss bija divas nedēļas un divas dienas atpakaļ.

Savukārt šajā nedēļas nogalē sanāca apmeklēt divas dzimšanas dienas balītes. Piektdienas vēlā vakarā pabeidzu reakstīt gala projektu, kuru jau iepriekš biju noprezenetējis (nē, semestris vēl nav gluži galā). Vakarā ap 9:30 svārstoties braukt ciemos vai nebraukt, izlēmu braukt. Kas interesantāk, man nebija ne jausmas kā desmitos vakarā tikšu iekšā mājā, kurai durvju kodu nezināju, un arī kam zvanīt nezināju. Bet mīties kādus 4 kilometrus ar apziņu, ka varētu nākties tikpat drīz mīties atpakaļ, ir aizraujoši. Vēl tik jācer, ka jubilārei sniedzamās kūkas mugursomā nebija pārāk deformējušās. Pasākums bija labs. Tikpat labs bija pasākums dienu vēlāk, kad tepat blakus mājā manam draugam Polam bija balīte. Lielu daļu no cilvēkiem jau biju saticis vakar un iepriekš, daļu nekad. Lai nu kā, atkal ir sanācis apmeklēt nepārāk pazīstamu cilvēku dzimšanas dienas, kaut gan nav jau gluži tā, kā gada sākumā, kad apmeklēju nezināma cilvēka dzimšanas dienu :D

Pie citām lietām jāpiemin:

Pagājušo sestdien bijām uz Hūrona ezeru. Pludmale un pludmales pilsētiņa Grand Bend bija diezgan jaukas. Lai gan saule tā arī neparādījās, man tomēr izdevās tajā apdegt. Un, lai gan ūdens bija visai pavēs, spēlējot tajā manu mazo Manchester United bumbu, mēs tur pavadījām kopā vairākas stundas. Mazliet gan pietrūka viļņu. Paspējām doties prom, kad pēc piecām minūtēm sākās lietus.

Beidzot es izdomāju uz sava datora uzlikt arī Windows operētājsistēmu. Tas izrādījās desmit reižu vieglāk nekā biju domājis. To darīju tīri praktisku mērķu vadīts – tādēļ, ka dažu programmu pieejamība Mac OS X operētājsistēmā ir mazāka nekā iekš Windows. Lai nu kā, manas pirmās darbības iekš Windows nebūt nebija praktiskas. Es mēģināju pārbaudīt, cik labi mans dators spēj tikt galā ar vienu no manām mīļākajām datorspēlēm, ar kuru maniem iepriekšējajiem datoriem neveicās. Atbilde: labi. Kaut gan spēle Company of Heroes nu nav jau nemaz tik resursus prasoša. Šoreiz gan mani pati spēle vairs tik ļoti neaizrāva, un pārāk daudz laika ar to nepavadīju.

Pagājušo nedēļ darba komandējumā Waterloo ciemojās mans Latvijas draugs Rubens ar kolēģi. (Waterloo ir daļa no tādas kā Kanādas Silikona Ielejas, un tāpēc daudzām programmatūras kompānijām šeit ir filiāles). Ceturtdien kopā ar Māri, Lauru un Aleksandru viņus satikām, un tiešām izvērtās ļoti patīkams vakars. Ir ļoti patīkami ar kādu Latvieti padalīties, kāda ir mūsu pieredze, studējot Kanādā. Un ne tikai …