Jaunās pasaules meklējumos

1. oktobris iesākas 2:37 naktī, kad pēc diezgan aizņemtas nedēļas, es pabeidzu pēdējo darbu un eju gulēt.

Kādas septiņas stundas vēlāk pamostos un sāku gatavoties savam izbraucienam. Laika prognozes ir piepildījušās: divu dienu laikā no nourīga sniega uz zemes laikapstākļi ir mainījušies līdz +15. Kristīne, Denijs, Klints un es dodamies uz Niagāras upi kāpt lielos akemņos - uz zemes guļošos klints bluķos. Pa ceļam iebraucam vienā kafejnīcā paņemt kādas uzkodas. Izbraucam no stāvvietas, un pēkšņi dzirdam būkšķi. Secinājums: ūdens un maize pārāk labi neturas uz mašīnas jumta! Vietējos savā starpā nosaka: “Un es domāju, ka es esmu atpalicis”.

Ierodamies pie upes, un kā vienmēr tur viss izskatās skaisti. Mana otrā reize; šoreiz viss tāds rudenīgs, ne pavasarīgs. Tā mēs kādu laiku klaiņojam no akmens uz akmeni, spīdzinādami savus pirkstus uz asajām klintsgabalu malām. Īpaši interesants bija pēdējais akmens, kurā mēģinājām uzkāpt. Vispār, kāpjot ārā viss ir daudz bailīgāk kā iekštelpās, jo apakšā nav liels biezs matracis. Tā vietā ir viens maziņš, pāris draugi, kas rūpēŗas par to, lai es nekristu uz muguras tur kur nevajag, un milzum daudz asu akmeņu. Bet nu es tomēr uzdrīkstos kaut ko tehniski sarežģītāku - uzkarināt kāju vienā līmenī ar manām rokām. Tā nu es tur karājos un mēģinu izdaritt pēdējo soli, lai tiktu akmens augšā. Nekā, spēki zūd un saprotu, ka būs vien jākrīt lejā. Pašļūcu kādu gabalu uz leju, nobrāžu roku, bet vēl turos pie klints. Lab, laidīšos vaļā, lai mani ķer. Te piepeši, mana jakas kabata uzķeras uz viena izciļņa, un mans lejā tikšanas plāns gluži nestrādā. Tad man rodas plāns B, mēģināšu izšļūkt cauri manai jakai - lai tā paliek karājoties, ka tik es pats lejā. Bet kakls pārāk cieš, un es palieku puskails karājoties. Viesiem lieli prieki, pat man. Lai nu kā, draugi mani mazliet pacēla, un es varēju noāķēties. Atziņa, nekādu kabatu! (pāris bildes varētu sekot)

Atgriežos mājās! Deviņi vakarā un jādodas uz Visu Svēto Nakts pasākumu. Monikas ierosināts, uzmeistaroju tādu ātru Super Mario kostīmu (arī šeit būs bildes). Es jau ieminējos par savu aizņemtību nedēļas laikā, kas neļāva uztaisīt neko diži izcilu. Mans lielākais pārsteigusm, Universitātes klubā, uz kuru gāju, priekšā jau bija vismaz kādi 5 Super Mario un daudziem ir arī līdzi Luidži, Princese, Sēne un citi datorspēles varoņi. Latvijā dzīvojot es nekad nebūtu iedomājies, ka nebūšu vienīgais Super Mario pasākumā. Es toties biju aktīvākais un vismazāk autentiskais :D Man patika mana drauga Žona ķengura kostīms. Viņš pat dabūja dzeremnaudu savā kabatā :) Mans pirmais Halloween pavadīts tīri labi!

Kičenera, kura kopā ar Waterloo un Kembridžu veido tādu kā vienu lielu pilsētu (The Tri-Cities), ir vācu zemnieku nodibināta, un pirms pirmā pasaules kara pat saucās Berlīne. Lai gan vācu kopiena šeit pamazām sarūk, te joprojām ir spēkā vairākas vācu tradīcijas. Viena no tām ir Oktobrfests, kas ir tāds kā vietējais pakaļdarinājums Bavārijas festivālam.

Tad nu arī man bija mērķis izbaudīt daļu no šā vienreiz gadā notiekošā apmēram 10 dienas garā festivāla. Es biju domājis, ka festivāls ietvers daudz alus dārzus uz ielām un tamlīdzīgi, bet nekā. (Kanādas likumdošana varētu būt pietiekami strikta, lai neļautu alus dzeršanu uz ielas, pat ja tas ir alus dzeršanas festivāls.) Ko gan es gaidīju šādā aukstā laikā? Tā vietā ir daudzi kultūras klubi, kas organizē lielus iekštelpu pasākumus ar daudziem galdiem, alu, vācu desiņām, priekšnesumiem un dejām. Bet tā kā par šo kārtību uzzināju visai vēlu, biļetes un nevienu pienācīgu vietu vairs nedabūju.

Vienā no pēdējiem festivāla vakariem devāmies uz Kičeneras centru. Tur atradām ielas vidū uzslietu lietu telti, un šajā svinēšans vietā mēs tikām iekšā. Lai gan alus tur bija drausmīgs, vismaz kārtīgi padancojām vācu šlāgeru pavadībā. Desiņu ēšana šoreiz izpalika. Jāsaka, bija visai jautri, bet nākamgad varbūt jāmēģina tikt uz kādu pienācīgāku vietu. Ein Prosit!!!

Bija desmit vakarā, kad pēdējā septembra dienā devos uz Universitātes SubWay. Pēc divām stundām oktobris ir klāt, un man vēl pēdējo reizi ir jāizjūt brīvība. Pasūtu sešu collu bekona sendviču un tad lēnām eju caur kampusu izbaudot katru tā kumosu; kā mutē sajaucās maizes, paprikas, salātu un bekona patīkamās garšas. Nu sajūta gluži tāda kā filmā Harold & Kumar Go to White Castle vai pēdējā How I Met Your Mother sērijā.

Lieta tāda, ka oktobrī Rina un es esam veģitārieši. Joprojām gan neesmu dzirdējis labu argumentu, kāpēc cilvēkiem nevajadzētu ēst gaļu. (Tiesa, esmu dzirdējis labus argumentus, kāpēc ir slikts tās gaļas “ražošanas” process, kuru pārsvarā patērējam). Nesen klausījos kādu drauga ietektu video, par to ka mēs patērējam krietni vairāk gaļu, kā vajadzētu. It sevišķi šeit, Ziemeļamerikā. Drīzāk es neesmu kādu pamatotu iemeslu vadīts, bet gan vairāk tieši eksperimentēju vai varu izdzīvot bez gaļas. Ja nu pēkšņi mani izskalo uz vienuļas salas, man būtu jābūt spējīgam …

P.S. Domāju, ka 1. novembrī būšu makten izsalcis un prasīšu “vēlvien’ cūciņ!”

Ar daudzām lietām ir tā: jo mazāk tās dara, jo mazāk tās gribas darīt. Slinkuma dēļ mēs šad tad aizmirstam, cik forši tas ir. Šīsdienas piemērs: salsa. Nebiju dejojis kādus divus mēnešus, bet šodien manu draugu vadībā atsākās nodarbības Universitātē. Lai gan mans kājas īkšķis vēl sāp, dejas iedeva tādu kārtīgu enerģijas devu. Tagad atkal gribās to darīt daudz.

Sekojot Orvila prasītajam, salsas sakarā tiek piedāvāts vēl viens video. Kā mēs ar Karenu 28. martā mūsu dzimšanas dienā mēģinām dejot. Ai, tas bija mežonīgs pasākums!!!

Uzvilku vilnas zeķes, apsedzos ar segu un tā arī pavadīju savu svētdienas vakaru. Tikai +16 un ideāli laikapstākļi, lai sēdētu mājās un skatītos olimpiādi. (Ai, redzēju tikai kā latvieši pludmales volejbolā zaudē Argentīnai). Vēl jo vairāk tāpēc, ka piektdien pabeidzu savu pēdējo mājasdarbu, un tādejādi līdz septembra sākumam esmu brīvs no mācībām.

Mazliet sanāca arī laiks nodarboties ar kulinārijas brīnumiem. Draudzene Karena beidz studijas un rīt brauc prom no Waterloo, tāpēc man vajadzēja kaut ko viņai izcept un uzrīkot tādu privātu pikniku. Šoreiz - divas dažādas pildītās picas (calzones).

Facebook ir tāds kā starptautiskais draugiem.lv. Un tur tāpat kā iekš draugiem.lv ir iespēja redzēt, kādus pasākumus grasās apmeklēt mani draugi. Vienu dienu skatos, ka viena meitene vārdā Evelīna, ar kuru diezgan daudz kopā esmu dejojis salsu, plāno apmeklēt savu dzimšanas dienas atzīmēšanu. Es izdomāju, ka arī varētu apmeklēt. Svētdienas rītā, ar lietussargu vienā rokā, puķi otrā devos ciemos.

Tas bija tāds pasākums, kur katrs ierodoties var paņemt līdzi kādu gardumu. Ak, mī un žē, tik daudz dažādas kūkas vai cik sen nebiju ēdis. Kas bija interesanti, ka apmēram 90% no tur esošajiem kādiem 30 cilvēkiem bija no Āfrikas. Brīžiem jutos tā ļoti jokaini, jo, lai gan īsti nemāku pateikt kas, arī viņu uzvedība ir mazliet savādāka kā citiem. Lai nu kā, man jau baigi patika. Vienai meitenei līdzi bija arī māte, kas bija tā ļoti solīdi/āfricikāniski saģērbusies; nu apmērām tā vai šitā. Viņas pieprasījuma, tad nu mums nācās arī viņai un citiem demonstrēt salsas soļus :D

Tas viss bija divas nedēļas un divas dienas atpakaļ.

Savukārt šajā nedēļas nogalē sanāca apmeklēt divas dzimšanas dienas balītes. Piektdienas vēlā vakarā pabeidzu reakstīt gala projektu, kuru jau iepriekš biju noprezenetējis (nē, semestris vēl nav gluži galā). Vakarā ap 9:30 svārstoties braukt ciemos vai nebraukt, izlēmu braukt. Kas interesantāk, man nebija ne jausmas kā desmitos vakarā tikšu iekšā mājā, kurai durvju kodu nezināju, un arī kam zvanīt nezināju. Bet mīties kādus 4 kilometrus ar apziņu, ka varētu nākties tikpat drīz mīties atpakaļ, ir aizraujoši. Vēl tik jācer, ka jubilārei sniedzamās kūkas mugursomā nebija pārāk deformējušās. Pasākums bija labs. Tikpat labs bija pasākums dienu vēlāk, kad tepat blakus mājā manam draugam Polam bija balīte. Lielu daļu no cilvēkiem jau biju saticis vakar un iepriekš, daļu nekad. Lai nu kā, atkal ir sanācis apmeklēt nepārāk pazīstamu cilvēku dzimšanas dienas, kaut gan nav jau gluži tā, kā gada sākumā, kad apmeklēju nezināma cilvēka dzimšanas dienu :D

Pašā janvāra sākumā es nopirku balto tāfeli, uz kuras rakstīt. Pirms pāris dienām tad beidzot izlēmu to pielikt savā istabā pie sienas. Pie tāfeles viena stūra piesēju diegā iekārtu gredzenu, tādējādi varēju panākt, lai tāfele būt taisnā līmenī. Tad ar pirkstu, nagu vīļu un karotes palīdzību dabūju divas skrūves sienā, un lieta darīta - pāris sekunžu laikā nu var to gan uzkārt, gan noņemt nost. Domāju, ka tāfele palielinās manu darba produktivitāti mājās. Vēl gan nezinu, vai spirtoto marķieru dēļ man nesāks griezties galva :D Istaba gan tiek vēdināta visu laiku. Pat naktīs guļu ar vaļā durvīm, jo citādi ir pārāk karsts.

Pie citām lietām jāpiemin:

Pagājušo sestdien bijām uz Hūrona ezeru. Pludmale un pludmales pilsētiņa Grand Bend bija diezgan jaukas. Lai gan saule tā arī neparādījās, man tomēr izdevās tajā apdegt. Un, lai gan ūdens bija visai pavēs, spēlējot tajā manu mazo Manchester United bumbu, mēs tur pavadījām kopā vairākas stundas. Mazliet gan pietrūka viļņu. Paspējām doties prom, kad pēc piecām minūtēm sākās lietus.

Beidzot es izdomāju uz sava datora uzlikt arī Windows operētājsistēmu. Tas izrādījās desmit reižu vieglāk nekā biju domājis. To darīju tīri praktisku mērķu vadīts - tādēļ, ka dažu programmu pieejamība Mac OS X operētājsistēmā ir mazāka nekā iekš Windows. Lai nu kā, manas pirmās darbības iekš Windows nebūt nebija praktiskas. Es mēģināju pārbaudīt, cik labi mans dators spēj tikt galā ar vienu no manām mīļākajām datorspēlēm, ar kuru maniem iepriekšējajiem datoriem neveicās. Atbilde: labi. Kaut gan spēle Company of Heroes nu nav jau nemaz tik resursus prasoša. Šoreiz gan mani pati spēle vairs tik ļoti neaizrāva, un pārāk daudz laika ar to nepavadīju.

Pagājušo nedēļ darba komandējumā Waterloo ciemojās mans Latvijas draugs Rubens ar kolēģi. (Waterloo ir daļa no tādas kā Kanādas Silikona Ielejas, un tāpēc daudzām programmatūras kompānijām šeit ir filiāles). Ceturtdien kopā ar Māri, Lauru un Aleksandru viņus satikām, un tiešām izvērtās ļoti patīkams vakars. Ir ļoti patīkami ar kādu Latvieti padalīties, kāda ir mūsu pieredze, studējot Kanādā. Un ne tikai …

Pirms kāda laika piedalījos Google Games. Tāds jautrs Google rīkots pasākums, kurā sacentās studentu komandas. Bija jārisina visādi āķīgi puslīdz matemātiski jautājumi, jāatbild uz geek-iskiem jautājumiem par zinātniskās fantastikas filmām, un visbeidzot jātaisa katapulta no Lego klucīšiem, kas izmantojot tikai atsvara radīto kustību pēc iespējas tālāk aizšautu gumijas riepiņu. Tagad man ir kārtīgs nerd krekliņš :D