Tā kā es vienmēr visus apsveicu vēlāk, kā vajadzētu, tad arī dienu par vēlu apsveicu savu blogu viena gada jubilejā.
Šīsdienas pagaidām lielākais atklājums ir tas, ka beidzot es zinu atšķirību starp vārdiem “accuracy” un “precision“. Man, kā matemātiķim, paskaidrojums likās skaidrs. (Latviski parasti abus tulko “precizitāte”, bet šķiet, ka vajadzētu “accuracy” tulkot kā “pareizums” vai “akurātums”).
1. oktobris iesākas 2:37 naktī, kad pēc diezgan aizņemtas nedēļas, es pabeidzu pēdējo darbu un eju gulēt.
Kādas septiņas stundas vēlāk pamostos un sāku gatavoties savam izbraucienam. Laika prognozes ir piepildījušās: divu dienu laikā no nourīga sniega uz zemes laikapstākļi ir mainījušies līdz +15. Kristīne, Denijs, Klints un es dodamies uz Niagāras upi kāpt lielos akemņos – uz zemes guļošos klints bluķos. Pa ceļam iebraucam vienā kafejnīcā paņemt kādas uzkodas. Izbraucam no stāvvietas, un pēkšņi dzirdam būkšķi. Secinājums: ūdens un maize pārāk labi neturas uz mašīnas jumta! Vietējos savā starpā nosaka: “Un es domāju, ka es esmu atpalicis”.
Ierodamies pie upes, un kā vienmēr tur viss izskatās skaisti. Mana otrā reize; šoreiz viss tāds rudenīgs, ne pavasarīgs. Tā mēs kādu laiku klaiņojam no akmens uz akmeni, spīdzinādami savus pirkstus uz asajām klintsgabalu malām. Īpaši interesants bija pēdējais akmens, kurā mēģinājām uzkāpt. Vispār, kāpjot ārā viss ir daudz bailīgāk kā iekštelpās, jo apakšā nav liels biezs matracis. Tā vietā ir viens maziņš, pāris draugi, kas rūpēŗas par to, lai es nekristu uz muguras tur kur nevajag, un milzum daudz asu akmeņu. Bet nu es tomēr uzdrīkstos kaut ko tehniski sarežģītāku – uzkarināt kāju vienā līmenī ar manām rokām. Tā nu es tur karājos un mēģinu izdaritt pēdējo soli, lai tiktu akmens augšā. Nekā, spēki zūd un saprotu, ka būs vien jākrīt lejā. Pašļūcu kādu gabalu uz leju, nobrāžu roku, bet vēl turos pie klints. Lab, laidīšos vaļā, lai mani ķer. Te piepeši, mana jakas kabata uzķeras uz viena izciļņa, un mans lejā tikšanas plāns gluži nestrādā. Tad man rodas plāns B, mēģināšu izšļūkt cauri manai jakai – lai tā paliek karājoties, ka tik es pats lejā. Bet kakls pārāk cieš, un es palieku puskails karājoties. Viesiem lieli prieki, pat man. Lai nu kā, draugi mani mazliet pacēla, un es varēju noāķēties. Atziņa, nekādu kabatu! (pāris bildes varētu sekot)
Atgriežos mājās! Deviņi vakarā un jādodas uz Visu Svēto Nakts pasākumu. Monikas ierosināts, uzmeistaroju tādu ātru Super Mario kostīmu (arī šeit būs bildes). Es jau ieminējos par savu aizņemtību nedēļas laikā, kas neļāva uztaisīt neko diži izcilu. Mans lielākais pārsteigusm, Universitātes klubā, uz kuru gāju, priekšā jau bija vismaz kādi 5 Super Mario un daudziem ir arī līdzi Luidži, Princese, Sēne un citi datorspēles varoņi. Latvijā dzīvojot es nekad nebūtu iedomājies, ka nebūšu vienīgais Super Mario pasākumā. Es toties biju aktīvākais un vismazāk autentiskais :D Man patika mana drauga Žona ķengura kostīms. Viņš pat dabūja dzeremnaudu savā kabatā :) Mans pirmais Halloween pavadīts tīri labi!
Vakar dažu iemeslu dēļ Rina vēlējās man iekost rokā. Kad es viņai to neļāvu, viņa pielietoja vienu no saviem Aikido trikiem, saķerot manu plaukstu un to kārtīgi izgriežot. Šodien pamodos ar pamatīgi sāpošu pirkstu. Tas tikai pastiprina vispārpieņemto atzinu “nekaitiniet mazas japāņu sievietes”. Viens piemērs:
“Septiņi samuraji” (1954) ir uzskatīta par vienu no labākajām Japāņu filmām. IMDB rangā Nr. 13. Tiešām laba filma. Skatoties kopā ar īstu japāņu personu, malkojot karstu sake (kuru pēc mana lūguma viņa sagādāja) un redzot, cik ļoti viņa ir ieinteresēta filmā, rodas tāda papildus noskaņa. Dārtai noteikti, skatoties filmu, ir jāpasūta kāds suši komplekts. Vērtīgi pavadaītas trīs stundas.
Mans minējums, ka filmas darbība varētu norisināties kaut kad 18., 19. gadsimtā. Pa zemi apkārt klejo laupītāji, kas ražas laikā laupa zemnieku ciematus. Viens ciemats nolemj, ka tā nevar tāpēc, tāpēc mēģina nolīgt samurajus, kas aizstāvēs viņu ciematu. Brīžiem komika, brīžiem ļoti nopietna un asa, filma piesaista uzmanību visā tās garumā. Ja vēl neesiet redzējuši, ietektu noskatīties.
P.S. Saktoties filmu, man kaut kā izdevās noķert, ka japāņu vīrieši tiek parādīt kā ļoti nopietni. Par to, ka viniem pieaugušie ir savādāki, esmu dzirdējis(slavu) stāstus no manas draudzenes Rinas. Vēl laba filma par Japānu noteikti ir nesenā “Letters from Iwo Jima” (Vēstules no Ivo Dzimas).
Ceturtdien spēlēju futbolu. Komandas biedrs uzdauzīja kājas īkšķi pietiekami, lai man beidzot būtu iemesls apmeklēt universitātes poliklīniku. Piektdien pa lēto aizbraucu uz Toronto, noskatījos kā pašreizējie MLB (Major League Baseball) čempioni Boston Red Sox trīs ar pus stundās uzvar vienīgo Kanādas MLB komandu Toronto Blue Jays. Secinājums, beisbols man nešķiet saistošs. Svētdiena bija pārsteidzoši silta, un kā radīta pludmales volejbolam. Savukārt vakar devāmies uz tuvo lauku saplūkt kukurūzu, kas nu jau likās pārāk cieta.
Beidzot arī ieliku iekš YouTube video no mūsu pludmales izbrauciena 21. augustā. (Video var skatīties arī augstāka kvalitātē).
Kraukšķīgi cepts bekons jau izsenis ir bijusi ļoti iecienīta brokastu sastāvdaļa. Tā izcepšana prasa mazliet laika, bet diemžēl daudziem cilvēkiem nav pat pāris brīvu minūšu. It sevišķi šeit Ziemeļamerikā, kur visi dzīvo vienā skriekšanā un pārtiek no ātrajām uzkodām. Kā par laimi, kā man tikko izdevās atklāt, tam ir risinājums. Bekona automāts – nospied pogu, un bekons gatavs. Precīzākas instrukcijas lasāmas uz automāta:
Šis ir no iedvesmojošo video sērijas. Matthew Harding bija videospēļu izstrādātājs, kad pēkšņi viņš saprata, ka negrib tērēt savu dzīvi izstrādājot spēles par to, kā citplanētieši visus nogalina. Tad nu viņš nolēma ceļot. Katrā no vietām, kur ceļojis, viņš uzņem īsu video, kā viņš dejo. No vairākām video kompilācijām, es visvairāk ieteiktu divas. (Starp citu, zem skatītāju daudzuma (Views) spiediet watch in high quality, lai skatītos augstākā kvalitātē).
Viss sākās svētdien, baby, un nebeigsies nekad … .
Svētdien mans draugs Pauls uzaicināja braukt ciemos pie vienas meitenes spēlēt Mafiju. Ticiet vai nē, nekad iepriekš nebiju spēlējis. Jē, beidzot! Bet ne par to ir stāsts. Kopā uz turieni devāmies sešatā; visi ar riteņiem. Un tad, redzot kā daži man apkārtējie brauc ar brīvām rokām, izlēmu arī pamēģināt. Šī laikam ir vieglākā lieta, ko savas dzīves laikā nekad neesmu uzdrīkstējies darīt. Tagad tik ik pa brīdim jāpapraktizē.
Rina man atsūtīja aprakstu par mani, ko ieguvusi no kaut kādas mistiskas lapas Doubutsu Uranai. Lai gan parasti mani šādas lietas gandrīz nemaz neaizrauj, šoreiz bija interesanti, jo šķiet, ka lielākā daļa par mani rakstītais ir patiesība.
You are Yellow Cheetah type, who is earnest, honest and a good natured person well liked by all those people around. Nevertheless, you sometimes like to play tricks like children and therefore, often regarded to be younger than your actual age. You try to live life truthfully to reach your objective, and are a person of “challenge and seek”. You are a born successor, and the praise you get is always more than the actual effort you have put in. So you are able to reach a good position in your career, and are able to go into any occupation you wish. Your natural sensitivity is brilliant; you have an excellent memory and are full of knowledge on many different fields. Your flamboyant atmosphere attracts opposite sex. You tend to be a person of pride and little bit self-conscious. When something unexpected comes up, you can be weak. But if you can work with the others and do not come up with dogmatic opinion, then ways to overcome the unexpected can be found. You are prepared to spend money on hobbies, but not on something you are unconvinced. You are born to be successful in society, but if you tend to be too dogmatic, then that natural fortune will get weaker. You should be careful especially when you get to the middle age. You are more suited, and are able to gain success by working on your own, than to work in an organization.
Nu es zinu, uz kuru frizētavu es vairs nekad neiešu :D
* * *
Uzzināju savu līdz šim vienīgā nokārtotā kursa atzīmi, 99 no 100. Tas pat varētu būt klases vidējais. Vēl par kaut ko esmu priecīgs: šis oficiāli ir 700ā līmeņa kurss, bet man viņu ieskaitīs kā 800ā, jo viņš bija tāds mazliet grūtāks.
Par tiem līmeņiem: 600ais līmenis ir undergraduate (bakalauru) pēdējā gada kurss, priekš kura graduate studentiem (maģistriem, doktorantiem) studentiem ir jādara kas mazliet papildus; 700ais līmenis ir tipisks graduate kurss; 800ais ietver ļoti komplicētu tematu apskati un studentu prezentācijas. Man kopā kā maģistram ir jānokārto 4 kursi, no kuriem vismaz vienam jābūt 800ā līmeņa, un ne vairāk kā viens drīkst būt 600ā līmeņa. Plus, ne vairāk kā divi no kursiem var būt no tās pašas jomas. Sliktā ziņa, ka manā jomā nav neviena 800ā līmeņa kursa, un ņemt ļoti sarežģītu kursu citā jomā būtu pašnāvība. Bet nu mani tas vairs neuztrauc :)
Plus, šeit neviens neliek maksāt papildus (maniem 16185$ gadā), ja ņem vairāk kursus, kā vajag. Es tā arī noteikti darīšu, jo ir daudzi interesanti “kvantu” kursi, un varbūt kādu spāņu valodiņu ar.
* * *
Universitātes kampuss tomēr nav tā drošākā vieta. Vakar ar draugu braucām uz mall (tirdzniecības centru), un tad viņš piepeši saprata, ka viņam vairs nav kredītkarte, kuru pirms pusstundas viņš vēl lietoja. Viņam gan tā netika izzagta no kabatas. Viņam tā izkrita kopā ar kaut kādiem papīriem; to viņš uzzināja vēlāk, kad nejauši uzgāja tos papīrus jau bez kredītkartes. Protams, kāds jau bija pamanījies iegādāties degvielu Shell benzīntankā 100$ apmērā. Es gan ceru, ka tas kāds pamanīsies arī uzzināt, ka benzīntankos parasti ir kameras, kuras spēj saskatīt mašīnu numurus :D Lai nu kā, draugs Raja savus 100$ tāpat nezaudē :)
Cik atceros, nekad dzīvē vēl sev neesmu pircis riteni. Tad nu jāpacenšas nopirkt tādu, kurš ir tīri okei, bet izskatās pagrabējis. Tā, lai zagļiem nekrīt acīs :D Šeit gandrīz katram, kam ir kādu laiku bijis ritenis, ir kāds stāsts par noskrūvētu sēdeklis, salocītu riepu, vai vienkārši pazudušu riteni. Vispār te ir diezgan populāri pirkt lietotus riteņus (varbūt zagtus, es nez), bet jau vasaras sākumā tas varētu būt pagrūtāk :(
* * *
Stāvot pārtikas veikalā, jau sāku likt uz lentas manus pirkumus. Tā kā pirmos uz tās uzliku pārstrādājamos daudzreiz lietojamos maisiņus, mazais puika aiz manis prasīja savai mammai, vai es tos pērku. Un viņa teica: “He already bought them before. He’s a wise, wise man; he tries to save our planet too.”