Pēc sestdienas, 13 stundas.45 minūšu laikā no savām mājām ar pilsētas sabiedrisko transportu, bez jebkādām problēmām, nokļuvu līdz vietējam pauguram, sauktam par Čikopī. Biju kopā ar trīs austrāļiem, kas nekad nebija dēļojuši. Viņi izlēma piedalīties kaut kādā masu nodarbībā, kur māca snovborda pamatus. Tā kā man arī nekādu pamatu nebija, negribēju palikt viens un cena īpaši no tā nepaaugstinājās, arī pieteicos. Liekas, ka bija noderīgi. Pirmkārt jau, tā kā viss notika tā pakāpeniski, tad arī pakāpeniski izstrādājās arvien lielāka pārliecība, ka es varu dēli uz tā kalna kontrolēt. Latvijā, cik atceros, es sāku ar kaut ko grūtāku un man nebija īsti jausmas, kā ar to dēli apieties. Otkārt, lai aizdomātos līdz dažām tehniskām īpatnībām vajadzētu kādu laiku, bet te man viņas pateica priekšā. Vēlāk gad eksperimentālā kārtā sapratu, ka vienu tehniku viena no instruktorēm man pateica nepareizi :D

Pēc kādas vienas ar pus, divām stundām nodarbība bija galā, un tad jau devos brīvgaitā :) Pēc kāda laika brīvi līkločoju lejup pa treniņkalnu līdz sapratu, ka šo nobraucienu varu mierīgi veikt gendrīz nevienu pagriezienu tā arī neveicot. Tad nu pamazām devos uz stāvākām, garākām un noteikti ka interesantākām vietām.

Nezinu kā tagad ir uz Latvijas kalniem, bet mani pārsteidza, ka tik daudz cilvēki valkāja ķiveres. Kādi 80%. (Kanādieši vienmēr valkā ķiveres arī braucot ar riteni). Varbūt nepilngadīgajiem ir obligāti tās jāvalkā, un viņu tur bija diezgan daudz. Droši vien pieaugušie uz šādiem nenopietniem kalniņiem nebraukā. Tajos nobraucienos, kur bija visādas instalācijas priekš lekšanas un citādiem brīnumiem, ķiveres pavisam noteikti bija obligātas. Man arī bija ķiverīte, jo viņa nāca līdzi pa brīvu nomājot dēli. Vakarā, kad gāju gulēt bija tāda jokaina sajūta, ka joprojām kaut kas galvā būtu :D

Sēdēju ar kaut kādu kundzīti pacēlājā, un sākām runāties. Te pēkšņi viņa jautā, vai esmu latvietis. Sāku domāt, vai man uz abģērba kaut kur ir karogs, un saprotu, ka nav. Pirmo reizi kāds mani pareizi atpazina pēc mana akcenta. Viņa bija Kanādā ilgu laiku dzīvojusi čehiete, kam esot pāris latviešu draugi. Joprojām nespēju beigt priecāties, ka beidzot kādam tas ir izdevies :)

Brīnumainā kārtā muskuļi šodien nesāp. Kakls gan tāds krietni dīvains. Jāiet uztaisīt kārtējā tējiņa.

Tā kā decembrī biju uz hokeju Rīgā, tad varēja salīdzināt. Kaut gan OHL ir junioru līga, pat šeit spēle ir daudz “kanādiskāka” – šaurs laukums, daudz spēka spēles un, protams, neviens neiejaucas 1-pret-1 kautiņos (spēles laikā, t.i., pāris minūšu laikā, bija divi). Es biju arēnā gandrīz vienīgais, kas atbalstīja Mississauga komandu. Man patika!

Pirmais periods beidzās 1-1, kaut gan vietējie izskatījās stiprāki :( Savukārt otrajā Mississauga jau bija labāki, un 4-1. Tad nu es paliku mazliet piriecīgāks :D Pie trešā perioda beigām bija 4-2, un skatītāji pamazām sāka pamest savas vietas. Arī pus minūti pirms beigām tas pats rezultāts. Bet tad desmit sekunžu laikā divi vārti un neizšķirts! Ko tādu nebiju pat televīzijā redzējis.

Nu tad jau nāca arī 5 minūšu papildlaiks. Kādu pus minūti pirms beigām lecu kājās un nebiedzu priecāties, dejot un kliegt. Daugaviņš iemeta uzvaras vārtus viesiem! Jēēē!!!

P.S. Latvijas līdzjutēji ir daudz labāki, dzīvīgāki!

P.P.S. Beizot atradu iekš YouTube manas mīļākās Kanādas reklāmas, kas reklamē Molson Canadian alu. Šis pat iederās pie hokeja tēmas, jo reklāmas ir par to, kādi ir kanādieši, un kā nu bez hokeja :D

Nereti gadās saskarties ar kādu ielu, kurai ir ietve tikai vienā malā. Un es nerunāju par kaut kādām pilsētas nomalēm, nē, gandrīz centrā. Veikali pie kuriem nav iespējams normāli pieiet. It īpaši ziemā (vasarā iešana pāri zālājam varētu līdzēt).

Šķiet, ka vēl viens no autovadītāju kultūras radītajām lietām ir šeit par plazām dēvētie laukumi. Būtībā plaza ir tāds kā liels mazu veikaliņu ielenkts stāvlaukums. Un gandrīz katrā plazā šie veikali ir daudz maz vienādi – kāds kafijas veikaliņš, burgeru ēstuvīte, lēto krāmu veikaliņš, frizētava, banka, vēl viena ēstuvīte, puķu veikaliņš, … . Vispār man šīs plazas liekas tādas ļoti bezdvēseliskas. Varbūt vienīgais izņēmums ir Universitātes Plaza, kura ir tieši blakus kampusam, un pārsvarā tur cilvēki iet kājām. Plus, kafejnīcas, ēstuves un bāri ir pilnas ar studentiem (citās plazās nereti tās kafejnīcas ir tukšas) un viss liekas dzīvīgs.

… pietiek par šo tēmu. Vēl šodien Kanāda mani piespieda staigāt ar saules brillēm ziemā (kas šeit ir bieži novērojams). Lielā saule, kas atspīd arī baltajā sniegā, citādi vienkārši liek vērt acis ciet. Šodien jāiet skatīties viena no Ziemeļamerikas kultūras sastāvdaļām, kas man patīk – Super Bowl, amerikāņu futbola gada nozīmīgākā spēle!

Kādas septiņas stundas vēlāk pamostos un sāku gatavoties savam izbraucienam. Laika prognozes ir piepildījušās: divu dienu laikā no nourīga sniega uz zemes laikapstākļi ir mainījušies līdz +15. Kristīne, Denijs, Klints un es dodamies uz Niagāras upi kāpt lielos akemņos – uz zemes guļošos klints bluķos. Pa ceļam iebraucam vienā kafejnīcā paņemt kādas uzkodas. Izbraucam no stāvvietas, un pēkšņi dzirdam būkšķi. Secinājums: ūdens un maize pārāk labi neturas uz mašīnas jumta! Vietējos savā starpā nosaka: “Un es domāju, ka es esmu atpalicis”.

Ierodamies pie upes, un kā vienmēr tur viss izskatās skaisti. Mana otrā reize; šoreiz viss tāds rudenīgs, ne pavasarīgs. Tā mēs kādu laiku klaiņojam no akmens uz akmeni, spīdzinādami savus pirkstus uz asajām klintsgabalu malām. Īpaši interesants bija pēdējais akmens, kurā mēģinājām uzkāpt. Vispār, kāpjot ārā viss ir daudz bailīgāk kā iekštelpās, jo apakšā nav liels biezs matracis. Tā vietā ir viens maziņš, pāris draugi, kas rūpēŗas par to, lai es nekristu uz muguras tur kur nevajag, un milzum daudz asu akmeņu. Bet nu es tomēr uzdrīkstos kaut ko tehniski sarežģītāku – uzkarināt kāju vienā līmenī ar manām rokām. Tā nu es tur karājos un mēģinu izdaritt pēdējo soli, lai tiktu akmens augšā. Nekā, spēki zūd un saprotu, ka būs vien jākrīt lejā. Pašļūcu kādu gabalu uz leju, nobrāžu roku, bet vēl turos pie klints. Lab, laidīšos vaļā, lai mani ķer. Te piepeši, mana jakas kabata uzķeras uz viena izciļņa, un mans lejā tikšanas plāns gluži nestrādā. Tad man rodas plāns B, mēģināšu izšļūkt cauri manai jakai – lai tā paliek karājoties, ka tik es pats lejā. Bet kakls pārāk cieš, un es palieku puskails karājoties. Viesiem lieli prieki, pat man. Lai nu kā, draugi mani mazliet pacēla, un es varēju noāķēties. Atziņa, nekādu kabatu! (pāris bildes varētu sekot)

Atgriežos mājās! Deviņi vakarā un jādodas uz Visu Svēto Nakts pasākumu. Monikas ierosināts, uzmeistaroju tādu ātru Super Mario kostīmu (arī šeit būs bildes). Es jau ieminējos par savu aizņemtību nedēļas laikā, kas neļāva uztaisīt neko diži izcilu. Mans lielākais pārsteigusm, Universitātes klubā, uz kuru gāju, priekšā jau bija vismaz kādi 5 Super Mario un daudziem ir arī līdzi Luidži, Princese, Sēne un citi datorspēles varoņi. Latvijā dzīvojot es nekad nebūtu iedomājies, ka nebūšu vienīgais Super Mario pasākumā. Es toties biju aktīvākais un vismazāk autentiskais :D Man patika mana drauga Žona ķengura kostīms. Viņš pat dabūja dzeremnaudu savā kabatā :) Mans pirmais Halloween pavadīts tīri labi!

Tad nu arī man bija mērķis izbaudīt daļu no šā vienreiz gadā notiekošā apmēram 10 dienas garā festivāla. Es biju domājis, ka festivāls ietvers daudz alus dārzus uz ielām un tamlīdzīgi, bet nekā. (Kanādas likumdošana varētu būt pietiekami strikta, lai neļautu alus dzeršanu uz ielas, pat ja tas ir alus dzeršanas festivāls.) Ko gan es gaidīju šādā aukstā laikā? Tā vietā ir daudzi kultūras klubi, kas organizē lielus iekštelpu pasākumus ar daudziem galdiem, alu, vācu desiņām, priekšnesumiem un dejām. Bet tā kā par šo kārtību uzzināju visai vēlu, biļetes un nevienu pienācīgu vietu vairs nedabūju.

Vienā no pēdējiem festivāla vakariem devāmies uz Kičeneras centru. Tur atradām ielas vidū uzslietu lietu telti, un šajā svinēšans vietā mēs tikām iekšā. Lai gan alus tur bija drausmīgs, vismaz kārtīgi padancojām vācu šlāgeru pavadībā. Desiņu ēšana šoreiz izpalika. Jāsaka, bija visai jautri, bet nākamgad varbūt jāmēģina tikt uz kādu pienācīgāku vietu. Ein Prosit!!!

Vakar beidzot aizvedu savu ritei uz remontu. To pašu vietu, sauktu par Recycle Cycles, kur pirms četriem mēnešiem viņu nopirku par 40$. Tā remonta vieta gan tāda interasanta. Viņi nevis remontē, bet palīdz un dod padomus man, kā remontēt. Tas ir, viņiem tur ir visi nepieciešamie instrumenti, statīvi un zināšanas. Tādejādi viņi cenšas cilvēkiem iemācīt, kā apieties ar riteni. Tad nu es ātri pats nomainīju priekšējo kameru un riepu. Man nācās šīs abas lietas pirkt, un par lietotām kopā samaksāju 3$. Par remontu, 0.

Es vienreiz ar vienu draudzeni diskutēju, kur gan viņi ņem naudu. Diez vai pārdodot riteņus pa 40$, jo vasarā viņi maksimums nedēļā pārtod desmit. Bet strādā gandrīz pilnas darba stundas. Cerams, ka pašvaldība šiem varoņiem maksā, par to, ka viņi tur sagrabējušos riteņus prom no ielām, un veicina cilvēku veselīgu pārvietošanos.

Ierodos uz Mathematical Foundations of Computer Networking lekciju ar kādu 10 minūšu nokavēšanos. Kā parasti pirmajās lekcijās, profesors stāsta par ko kurss būs, kā tiks organizēts, vērtēts utt. Kurss ietveršot sešas tēmas, un pēc katras būšot maziņš eksāmens. Ko, eksāmens? Lielākā daļa graduate (maģ./dokt.) kursu tiek vērtēti uzdodot mājasdarbus un noslēgumā lielāku darbu, kā, piemēram, izlasīt kādu rakstu un uzrakstīt eseju. Tad nu profesors S.Keshav mēģina paskaidrot. Viņš reiz kādam studentam esot prasījis, kāpēc eksāmeni ir sliktāki par mājasdarbiem, jo mājasdarbi var prasa daudz vairāk studenta laika.
students: “Ja mums ir eksāmens, tad mums ir jāzina viss materiāls, ne tikai tas tiek prasīts.”
profesors: “Bet tas taču ir labi.”
students: “Jā, bet gatavojoties eksāmenam mums ir daudz jāmācās.”
profesors: “Jo labāk.”
Tā saruna esot turpinājusies, un jo vairāk students esot mēģinājis paskaidrot to, kāpēc eksāmeni esot slikti, jo pārliecinātāks par eksāmenu nepieciešamību tapa profesors. Tad nu viņš mums šodien prasīja, vai kāds uzdrīkstas nākt klajā ar argumentu, kāpēc nevajadzētu eksāmenus. Ne arguments, ka tas paņems vairāk nodarbību laiku, ne tas, ka profesoram būs vairāk darba, nelīdzēja.

Jāpiemin, ka neskatoties uz sešiem eksāmeniem (varbūt latviski gan būtu piemērotāk tos skaut par kontroldarbiem), mums būs arī mājasdarbi. Plus, nodarbību sākumā viņš var saukt mūsu vārdus un lūgt mums celt rokas.

Izklausās skarbi? Ne velna!!! Kā izrādās, roku celšana nav priekš “apmeklējuma atzīmes”, bet gan tādēļ, ka viņš grib iemācīties visu, apmēram skaitā 30, studentu vārdus, un to viņš plāno izdarīt kādās trīs, četrās nodarbībās. Gala atzīme veidojas šādi: 1) students aizsūta profesoram e-pastu ar atzīmi, kādu viņš vēlētos 2) profesors ieliek studentam šo atzīmi. Tas jau skan labāk! Profesora pamatojums bija apmēram sekojošs.
“Iekš graduate skolas nevienam atzīmes nerūp. Ja tu es pabeidzis doktorantūru, mēģini dabūt darbu un intervijā tev prasa, kāda bija tava atzīme manā kursā, tad zini, ka tu esi uzrakstījis savu doktora darbu tik slikti, ka salīdzinājumā ar to slikta atzīme manā kursā būtu nekas. Savukārt, ja tavs doktora darbs ir spīdošs, neviens tev nekad par šo atzīmi neprasīs. Man šķiet, ka ir prasība, ka studentiem katrā kursā atzīmei ir jābūt vismaz 75, bet profesori parasti graduate studentiem liek 80 par to vien, ka viņi ir dzīvi.”
Pagājušo reizi, kad viņš esot pasniedzis šo kursu, neviens neesot prasījis 100. Bet ja būtu, viņš būtu devis (atgādinājums – Kanādā ir simts ballu sistēma).

Vēl viena interesanta mācīšanas iezīme: profesors stāstot līdz pirmais cilvēks sāk iemigt, un tad ņem kādu 3 minūšu pārtraukumu. Tad nu sanākot lekciju sadalīt tādos kā divdesmit minūšu intervālos. Pēdējais intervāls gan ir garāks, jo uz lekcijas beigām cilvēki sāk mosties.

Tā nu lieki kopaa nobraucis 21 km, es tagad saprotu, ka viemēr jāatcerās, ka Ziemeļamerikā viņi numurē ielas vienādi no centra abos virzienos, pieliekot klāt N vai S, vai arī W vai E.

P.S. Jūs zinājāt, ka Brazīlijā mājas numurs ir tās attālums metros no ielas sākuma?