Jaunās pasaules meklējumos

1. oktobris iesākas 2:37 naktī, kad pēc diezgan aizņemtas nedēļas, es pabeidzu pēdējo darbu un eju gulēt.

Kādas septiņas stundas vēlāk pamostos un sāku gatavoties savam izbraucienam. Laika prognozes ir piepildījušās: divu dienu laikā no nourīga sniega uz zemes laikapstākļi ir mainījušies līdz +15. Kristīne, Denijs, Klints un es dodamies uz Niagāras upi kāpt lielos akemņos - uz zemes guļošos klints bluķos. Pa ceļam iebraucam vienā kafejnīcā paņemt kādas uzkodas. Izbraucam no stāvvietas, un pēkšņi dzirdam būkšķi. Secinājums: ūdens un maize pārāk labi neturas uz mašīnas jumta! Vietējos savā starpā nosaka: “Un es domāju, ka es esmu atpalicis”.

Ierodamies pie upes, un kā vienmēr tur viss izskatās skaisti. Mana otrā reize; šoreiz viss tāds rudenīgs, ne pavasarīgs. Tā mēs kādu laiku klaiņojam no akmens uz akmeni, spīdzinādami savus pirkstus uz asajām klintsgabalu malām. Īpaši interesants bija pēdējais akmens, kurā mēģinājām uzkāpt. Vispār, kāpjot ārā viss ir daudz bailīgāk kā iekštelpās, jo apakšā nav liels biezs matracis. Tā vietā ir viens maziņš, pāris draugi, kas rūpēŗas par to, lai es nekristu uz muguras tur kur nevajag, un milzum daudz asu akmeņu. Bet nu es tomēr uzdrīkstos kaut ko tehniski sarežģītāku - uzkarināt kāju vienā līmenī ar manām rokām. Tā nu es tur karājos un mēģinu izdaritt pēdējo soli, lai tiktu akmens augšā. Nekā, spēki zūd un saprotu, ka būs vien jākrīt lejā. Pašļūcu kādu gabalu uz leju, nobrāžu roku, bet vēl turos pie klints. Lab, laidīšos vaļā, lai mani ķer. Te piepeši, mana jakas kabata uzķeras uz viena izciļņa, un mans lejā tikšanas plāns gluži nestrādā. Tad man rodas plāns B, mēģināšu izšļūkt cauri manai jakai - lai tā paliek karājoties, ka tik es pats lejā. Bet kakls pārāk cieš, un es palieku puskails karājoties. Viesiem lieli prieki, pat man. Lai nu kā, draugi mani mazliet pacēla, un es varēju noāķēties. Atziņa, nekādu kabatu! (pāris bildes varētu sekot)

Atgriežos mājās! Deviņi vakarā un jādodas uz Visu Svēto Nakts pasākumu. Monikas ierosināts, uzmeistaroju tādu ātru Super Mario kostīmu (arī šeit būs bildes). Es jau ieminējos par savu aizņemtību nedēļas laikā, kas neļāva uztaisīt neko diži izcilu. Mans lielākais pārsteigusm, Universitātes klubā, uz kuru gāju, priekšā jau bija vismaz kādi 5 Super Mario un daudziem ir arī līdzi Luidži, Princese, Sēne un citi datorspēles varoņi. Latvijā dzīvojot es nekad nebūtu iedomājies, ka nebūšu vienīgais Super Mario pasākumā. Es toties biju aktīvākais un vismazāk autentiskais :D Man patika mana drauga Žona ķengura kostīms. Viņš pat dabūja dzeremnaudu savā kabatā :) Mans pirmais Halloween pavadīts tīri labi!

S n i e g ! ! !

Kičenera, kura kopā ar Waterloo un Kembridžu veido tādu kā vienu lielu pilsētu (The Tri-Cities), ir vācu zemnieku nodibināta, un pirms pirmā pasaules kara pat saucās Berlīne. Lai gan vācu kopiena šeit pamazām sarūk, te joprojām ir spēkā vairākas vācu tradīcijas. Viena no tām ir Oktobrfests, kas ir tāds kā vietējais pakaļdarinājums Bavārijas festivālam.

Tad nu arī man bija mērķis izbaudīt daļu no šā vienreiz gadā notiekošā apmēram 10 dienas garā festivāla. Es biju domājis, ka festivāls ietvers daudz alus dārzus uz ielām un tamlīdzīgi, bet nekā. (Kanādas likumdošana varētu būt pietiekami strikta, lai neļautu alus dzeršanu uz ielas, pat ja tas ir alus dzeršanas festivāls.) Ko gan es gaidīju šādā aukstā laikā? Tā vietā ir daudzi kultūras klubi, kas organizē lielus iekštelpu pasākumus ar daudziem galdiem, alu, vācu desiņām, priekšnesumiem un dejām. Bet tā kā par šo kārtību uzzināju visai vēlu, biļetes un nevienu pienācīgu vietu vairs nedabūju.

Vienā no pēdējiem festivāla vakariem devāmies uz Kičeneras centru. Tur atradām ielas vidū uzslietu lietu telti, un šajā svinēšans vietā mēs tikām iekšā. Lai gan alus tur bija drausmīgs, vismaz kārtīgi padancojām vācu šlāgeru pavadībā. Desiņu ēšana šoreiz izpalika. Jāsaka, bija visai jautri, bet nākamgad varbūt jāmēģina tikt uz kādu pienācīgāku vietu. Ein Prosit!!!

Manam ritenim bija problēma, ka bremžu kluči bija pārāk tuvu riepai. Lai arī es centos to pieregulēt, tā arī nezidevās, un visbeidzot bremšu kluči izberza riepā caurumu.

Vakar beidzot aizvedu savu ritei uz remontu. To pašu vietu, sauktu par Recycle Cycles, kur pirms četriem mēnešiem viņu nopirku par 40$. Tā remonta vieta gan tāda interasanta. Viņi nevis remontē, bet palīdz un dod padomus man, kā remontēt. Tas ir, viņiem tur ir visi nepieciešamie instrumenti, statīvi un zināšanas. Tādejādi viņi cenšas cilvēkiem iemācīt, kā apieties ar riteni. Tad nu es ātri pats nomainīju priekšējo kameru un riepu. Man nācās šīs abas lietas pirkt, un par lietotām kopā samaksāju 3$. Par remontu, 0.

Es vienreiz ar vienu draudzeni diskutēju, kur gan viņi ņem naudu. Diez vai pārdodot riteņus pa 40$, jo vasarā viņi maksimums nedēļā pārtod desmit. Bet strādā gandrīz pilnas darba stundas. Cerams, ka pašvaldība šiem varoņiem maksā, par to, ka viņi tur sagrabējušos riteņus prom no ielām, un veicina cilvēku veselīgu pārvietošanos.

Teksasu postījušās viesuļvētras “Aiks” atliekas šodien sasniedza mūsu pilsētu. Iepriekšējā nakts un rīts, pretrunā ar pēdējā laikā pierasto, bija ļoti silti, sasniedzot pat +29 grādus. Tiesa, tam papildus nāca pamatīga suta, un saule tā arī gandrīz neparādījās. Tad puspiecos sāka līt un lija kādas piecas sundas. Vairs nelīst, bet joprojām ir pamatīgi vējains. Jāvelk būs laikam vilnas zeķes.

Šodien bija pirmā kārtīgā nodarbību diena. Laikā neierados ne uz vienu no savām divām lekcijām. Pirmā lekcija bija pārcelta uz vēlāku laiku, un laikā, kad tā sākās, man bija sarunāta tikšanās ar profesoru, kura kursam būšu TA (mācīšanas palīgs). Savukārt pēc šīs lekcijas man bija 5 min laikā jāsoļo uz pusotra kilometra attālo nākamo lekciju. Ja būtu zinājis, ka iepriekšējā lekcija pārcelta un nu man ir maz laika, būtu paķēris riteni. Pagaidām par lekcijām nevaru vēl neko daudz spriest. Vienu lekciju pasniedz mans profesors, bet man gribās vairāk pastāstīt par otru.

Ierodos uz Mathematical Foundations of Computer Networking lekciju ar kādu 10 minūšu nokavēšanos. Kā parasti pirmajās lekcijās, profesors stāsta par ko kurss būs, kā tiks organizēts, vērtēts utt. Kurss ietveršot sešas tēmas, un pēc katras būšot maziņš eksāmens. Ko, eksāmens? Lielākā daļa graduate (maģ./dokt.) kursu tiek vērtēti uzdodot mājasdarbus un noslēgumā lielāku darbu, kā, piemēram, izlasīt kādu rakstu un uzrakstīt eseju. Tad nu profesors S.Keshav mēģina paskaidrot. Viņš reiz kādam studentam esot prasījis, kāpēc eksāmeni ir sliktāki par mājasdarbiem, jo mājasdarbi var prasa daudz vairāk studenta laika.
students: “Ja mums ir eksāmens, tad mums ir jāzina viss materiāls, ne tikai tas tiek prasīts.”
profesors: “Bet tas taču ir labi.”
students: “Jā, bet gatavojoties eksāmenam mums ir daudz jāmācās.”
profesors: “Jo labāk.”
Tā saruna esot turpinājusies, un jo vairāk students esot mēģinājis paskaidrot to, kāpēc eksāmeni esot slikti, jo pārliecinātāks par eksāmenu nepieciešamību tapa profesors. Tad nu viņš mums šodien prasīja, vai kāds uzdrīkstas nākt klajā ar argumentu, kāpēc nevajadzētu eksāmenus. Ne arguments, ka tas paņems vairāk nodarbību laiku, ne tas, ka profesoram būs vairāk darba, nelīdzēja.

Jāpiemin, ka neskatoties uz sešiem eksāmeniem (varbūt latviski gan būtu piemērotāk tos skaut par kontroldarbiem), mums būs arī mājasdarbi. Plus, nodarbību sākumā viņš var saukt mūsu vārdus un lūgt mums celt rokas.

Izklausās skarbi? Ne velna!!! Kā izrādās, roku celšana nav priekš “apmeklējuma atzīmes”, bet gan tādēļ, ka viņš grib iemācīties visu, apmēram skaitā 30, studentu vārdus, un to viņš plāno izdarīt kādās trīs, četrās nodarbībās. Gala atzīme veidojas šādi: 1) students aizsūta profesoram e-pastu ar atzīmi, kādu viņš vēlētos 2) profesors ieliek studentam šo atzīmi. Tas jau skan labāk! Profesora pamatojums bija apmēram sekojošs.
“Iekš graduate skolas nevienam atzīmes nerūp. Ja tu es pabeidzis doktorantūru, mēģini dabūt darbu un intervijā tev prasa, kāda bija tava atzīme manā kursā, tad zini, ka tu esi uzrakstījis savu doktora darbu tik slikti, ka salīdzinājumā ar to slikta atzīme manā kursā būtu nekas. Savukārt, ja tavs doktora darbs ir spīdošs, neviens tev nekad par šo atzīmi neprasīs. Man šķiet, ka ir prasība, ka studentiem katrā kursā atzīmei ir jābūt vismaz 75, bet profesori parasti graduate studentiem liek 80 par to vien, ka viņi ir dzīvi.”
Pagājušo reizi, kad viņš esot pasniedzis šo kursu, neviens neesot prasījis 100. Bet ja būtu, viņš būtu devis (atgādinājums - Kanādā ir simts ballu sistēma).

Vēl viena interesanta mācīšanas iezīme: profesors stāstot līdz pirmais cilvēks sāk iemigt, un tad ņem kādu 3 minūšu pārtraukumu. Tad nu sanākot lekciju sadalīt tādos kā divdesmit minūšu intervālos. Pēdējais intervāls gan ir garāks, jo uz lekcijas beigām cilvēki sāk mosties.

Skarā ar to, ka tagad esmu tādā kā “jāpadara visi atliktie darbi” režīmā, izlēmu beidzot kaut ko darīt, lai iegūtu vietējo autovadītāja apliecību. Aizbraucu ar riteni uz tuvāko autoskolu, lai uzzinātu, kur var dabūt grāmatu ar satiksmes noteikumiem. Tad mani nosūtīja uz vienu adresi 1405 Ottawa st. N, kur atrodas autovadītāju licenzēšanas aģentūra. Vispirms man nācās mīties 7,5 km, lai nokļūtu līdz šai Otavas ielai. Nezināju, kurā virzienā man īsti jābrauc, tāpēc vienkārši izvēlējos vienu. Esot pie mājas Nr. 239 un redzot ka numuri pieaug, sapratu, ka dodos pareizajā virzienā. Nobraucis pa Otavas ielu 5 km, nonācu līdz adresei 1405. Tad beidzot apjautu savu muļķīgāko kļūdu. Tā vietā, lai būtu 1405 Ottawa st. N (N nozīmē North, Ziemeļi), es biju 1405 Ottawa st. S (S - South, Dienvidi). Tā kā bija visai vēls, izdomāju, ka aģentūra jau varētu būt slēgta, un nemaz neminos pretējā virzienā. Man būtu jābrauc 5 km atpakaļ un vēl papildus 3,5.

Tā nu lieki kopaa nobraucis 21 km, es tagad saprotu, ka viemēr jāatcerās, ka Ziemeļamerikā viņi numurē ielas vienādi no centra abos virzienos, pieliekot klāt N vai S, vai arī W vai E.

P.S. Jūs zinājāt, ka Brazīlijā mājas numurs ir tās attālums metros no ielas sākuma?

Es mēģinu atrast kaut kādu ērtāku un ātrāku veidu kā savas bildes ievietot internetā. Negribas arī viņas tādas super maziņas kā vienmēr, tai pat laikā, negribas aizņemt pārāk daudz vietas. Tad nu es izlēmu pagaidām iztikt ar Google Picasa. Noteikti neaizmirstiet par bildēm apakšā pievicotajiem aprakstiem! Jā, un piedodiet, ka bildes ir pavisam neapstrādātas.

Tad nu man te daudzas bildes ar draugiem un mani - kopbildes.

1. jūlijs ir Canada Day - tāds kā Kanādas 18. novembris, kad tiek atzīmēta Kanādas pirmās konstitūcijas pieņemšana 1867. gadā (man patīk darboties kā žurnālistam un izrakt informāciju par to, par ko rakstu :D ). Sakarā ar to, arī pirmdiena 30. jūnijs mums bija brīva. Kopā sanāca tāda kā četru dienu nedēļas nogale. Nedēļas nogale, kura tika pavadīta visai lieliski visādos mazos pasākumos ar draugiem, piemēram, priecājoties par Spānijas uzvaru Euro 2008.

23. jūnijs

Bet pirms tam taču bija Līgo nakts. Šeit 23. un 24. jūnijs bija darba dienas, bet es centos to ignorēt. Uztaisīju šašliku, brīnumainā kārtā atradu veikalā ķimeņu sieru un iegādājos 10 Aldara Zelta. Ugunskura nebija, bet kopā ar Rinu un Radžu saulrietu sagaidījām, kopā ar Radžu alu arī izdzērām - viņam tika 3, man pārējās. Bet simtreiz vairāk gribējās būt kaut kur Latvijā.

Mans dzīvokļa biedrs Radža trenējas Rubika kuba risināšanā. Es diemžēl nezinu nevienu risinājuma soli. Tad mēs kopā saderējām pret Rinu, ka, ja viņa izmantojot internetu spēs kubu sagrozīt pareizi vienas stundas laikā, mēs katrs viņai dosim 50$. Viņas neveiksmes gadījumā mēs neko nedabūjam. Es gan ātri sapratu, ka derības bija muļķīgs solis. Lai nu kā, Rina sasniedza kaut kādu progresu, bet pēc 40 minūtēm viņa padevās. Kāpēc es teicu, ka muļķīgs solis? Atšķirībā no viņas, inženieres, es studēju datorzinātni un zinu, ka internetā noteikti ir jābūt algoritmam priekš šādas populāras problēmas - algoritmam, kuram es iedodu visu šķautņu izkrāsojumu, un algoritms man izdod soļus, kā to atrisināt. Arī manas spējas atrast Googlē to, ko vajag, laikam ir lielākas. Tad nu pēc viņas padošanās, es 15 minūšu laikā spēju pabeigt kubu. Protams, ka viņa nebija priecīga.

27. jūnijs

Caur Couchsurfing sapazinos ar divām lietuviešu daiļavām Sigitu un Ievu, kuras šeit pavadīs vasaru pie saviem radiem. Viņas gribēja, lai viņām parādu pilsētu, bet es jau pats te neko daudz nezinu. Diemžēl maza tā pilsēta, un to pašu mazumu viņas jau bija redzējušas. Tomēr, sanāca labi pavadīts laiks. Tā kā Lietuvā ir arī kaut kādas saulgriežu tradīcijas, tad nu izlēmu viņas piektdienā, 27. jūnijā, uzaicināt ciemos. Šoreiz jau es mēģināju pats uztaisīt ķimeņu sieru, un sanāca tīri labi. Iepriecināju meitenes ar lietuviešu alu un Prāta Vētras mūziku, kura darīja viņas trakas. Ieva esot bijusi uz viņu koncertu 3 reizes, un tad nu es varēju palielīties, ka esmu viņus redzējis Vilces Zaķu Pļavā spēlējam futbolu un ka viņu klases audzinātāja bija mana klases audzinātāja. Tā lūk. Mani mājas biedri gan sprieda ka Lietuviešu meitenes ir pārāk trakas priekš viņiem; viņi pat izteica hipotēzi, ka visi cilvēki no Baltijas valstīm ir traki.

30. jūnijs

Pirmdienā devāmies izbraucienā ar kanoe laivām. Brauciens krietni garlaicīgāks un īsāks par Fizmatu laivu braucienu, bet bija interesanti pabūt uz ūdeņiem. Un šķiet, ka nekad es nebiju braucis ar kanoe laivām.

1.jūlijs

Visbeidzot pati Canada Day. Mums blakus esošajā parkā bija liels pasākums ar visādām atrakcijām, bet nu nekas pārāk interesants tur nebija. Man vairāk bija tāda īptnēja sajūta: ir pagājis pus gads kopš esmu šeit; tā kā vajadzētu atskatīties, ko esmu sasniedzi no tā, ko gribēju, pie kā būtu jāstrādā vairāk. Vēl gan nav sanācis ar sevi saorganizēt šo pārdomu sesiju. Interesanti, ka pagājušo gad tieši ap šo laiku ierados Kanādā un Canada Day bija viens no maniem pirmajiem pasākumiem. Tīti akadēmiskā jomā, domāju, ka šī viena gada laikā esmu progresējis ļoti. Bet viemēr jau gribas vairāk.

Dienas kopš ceturtdienas visu laiku vienādas: ļoti karsts dienas sākums (aptuveni +30), pēc tam tam klāt nāk pamatīgs mitrums, vakarā pērkona negaiss un zibeņi. Dažreiz ar lietu, dažreiz bez. Mums laikam tiek daļa no tiem laika apstākļiem, kas šobrīd ASV vidienē izraisa plūdus. Mājas biedrs Skots ieminējās, ka pēdējās divas dienas mums esot bijuši arī tornādo brīdinājumi. Jauki :D

Lai nu kā, šobrīd laika apstākļi ir stabilizējušies un gandrīz visu dienu lija. Tad nu varēja skatīties lietaino Spānijas-Krievijas spēli.

Nekad dzīvē nebiju redzējis tiešraidē, kā kāda komanda izcīna Stenlija kausu. Vakar cerēju redzēt, kā to izdara Detroit Red Wings, bet Pittsburgh Penguins izlīdzināja rezultātu 35 sekundes pirms pamatlaika beigām. Un tad sekoja 2,5 divdesmit minūšu gari papildlaiki. Apbrīnoju tos spēlētājus, jo pat es pie TV noguru :D