
Mans svētdienas vakara brauciens uz Toronto izpalika, jo pamodos no rīta ar sāpošu galvu, kas nav pierasta lieta. Tas nozīmē, ka sestdienas rīts - brīvs. Šoreiz biju nolēmis, ka jādabū lietots velosipēds no tikai sestdienās strādājošā veikala.
Veikals veras vaļā 10:00, bet tā kā sagaidīju, ka vasarā varētu būt daudzi velosipēdu gribētāji, ierados pie veikala mazliet agrāk - 7:40. Es biju domājis, ka kāds būs pirms manis, bet ne jau veseli astoņi cilvēki (plus daži bērni, kuri ar mani nekonkurē velosipēdu izvēlē)! Kā izrādās, pirmais no viņiem bija tur jau 5:30.
Nobruņojies ar lasāmvielu biju sagatavojies visai garai gaidīšanai. Mani mazliet arī satrauca tas, ka joprojām neesmu nopircis lietussargu, bet ap 7:00 bija mazliet lietains. Labā ziņa, ka tomēr nelija. Vēl viena labā ziņa, ka rindā satiku manu draudzeni Kayo; viņa rindā bija ceturtā, tupēdama tur jau no 6:30. Tad nu vismaz sarunās laiks daudz ātrāk ritēja uz priekšu. Te pēkšņi paklīda baumas, ka šodien pārdošanā ir tikai 5 pieaugušo velosipēdi. Man, kas rindā bija devītais, tās nebija pārāk iepriecinošas ziņas. Bet nu es cerēju, ka vismaz Kayo dabūs velosipēdu, jo viņa tajā rindā jau stāvēja trešo reizi, un šoreiz viņa bija ieradusies ar pirmo iespējamo autobusu. Es sev teicu, ka es varu ierasties nākamnedēļ ar pirmo autobusu.
Tad visbeidzot pirmie četri cilvēki tika ielaisti, un pēc kāda laika tika paziņots, vairs atlikuši trīs pieaugušo velosipēdi un trīs bērnu. Tad nākamie četri cilvēki tika ielaisti, un es kā būdams nākamais aiz durvīm īsti vairs necerēju dabūt sev vienu. Kad pienāca mana kārta, brīnumainā kārtā viens velosipēds vēl bija atlicis, un tad nu es praktiski pie tā pieskrēju un turējos klāt, cik cieši vien var.
Es jau neesmu eksperts, bet cilvēki veikalā teica, ka mans Fuji rāmis ir visai labs. Un, ņemot vērā, ka viņi tāpat visus lietotos velosipēdus notirgo (kopā rindā uz šiem dažiem velosipēdiem bija kādi 40-50 cilvēki), neredzu īsti iemeslu kāpēc lai viņi melotu.
Es teiktu, godam iztērēti 40 dolāri.