Jaunās pasaules meklējumos

Vakar beidzot paliku pirmo nakti savā jaunajā mājvietā, kas gan nav tā pati mājvieta, kurā biju domājis ievākties. Tajā bija plūdi, un tāpēc mājas apsaimniekotājs piedāvāja man jaunu māju. Kādu nedēļu gan sanāca dzīvot pie draugiem uz dīvāna.

Jaunajai mājai ir labāka atrašanās vieta, jaunākas virtuves iekārtas un plašākas telpas (tai skaitā mana guļamistaba). Vēl gan nav bijis laika iekārtoties (t.i., izpakot mantas), jo esmu pārāk aizņemts ar cīnīšanos ar iesnām un savas rītdienas prezentācijas sagatavošanu. Tātad, diemžēl nav arī laika uzrakstīt jums ko vairāk.

1974. gadā Waterloo pilsēta savā rīcībā no Waterloo Universitātes pārņēma kanādiešu futbola stadionu. (Kanādiešu futbols ir gandrīz tas pats kas amerikāņu futbols). Vēlāk 1991. gadā šis stadions pa 1$ tika pārdots otrai pilsētā esošajai universitātei, Wilfrid Laurier Universitātei. Tā nu Waterloo Universitāte dzīvoja bez stadiona. Beidzot ir izlemts lietas mainīt, un nu jau blakus kampusam ir pagaidu stadions. Pagājušo sestdien tur notika pirmā spēle; starp Waterloo un McMaster Universitātēm.

Pirmkārt jau nekad nebiju redzējis kā spēlē komandas universitāšu līmenī, un likās, ka ir daudzas pamatīgas kļūdas. Lai arī sākumā man pretinieki likās pārliecinošāki, beigās uzvarējām ar 33-17. Nākamā spēle mājas laukumā ir pret Wilfrid Laurier Universitāti, un tas būs visai liels notikums. Domājams, ka arī fanu skaits no 15 minūšu gājienā attālās universitātes būs krietni liels. Njā, diemžēl uz uzvaru tajā spēlē es diži neceru. Tagad gan man ir kārtīgi fanošanas aksesuāri: noķēru publikā mestu T-kreklu un vēlāk uz zemes atradu Waterlō Warriors lakatu. Tā kā varēs pakliegt par savējiem :D

Runājot par kliegšanu. Es sēdēju mazāk kā 10 metru attālumā no mūsu komandas soliņa, kas ir tīri labs attālums, lai dzirdētu gandrīz visu, kā treneris lamājas uz spēlētājiem.

Divas dienas vēlāk es pierunāju Radžu pamēģināt pamētāt ovālo futbola bumbu. Vajag kādu laiku, lai piešautos, un nemaz tik viegli nav. Tiesa, jau kopš pamatskolas mans jebkāda veida objektu mešanas tālumā spējas nav bijušas lielas. Beigās sanāca pat diezgan daudzas labi iegrieztas, taisnā līnijā lidojošas bumbas. Nu būs kaut kad jāsaaicina vairāk ļaudis un jāuzrīko kaut kas spēlei līdzīgs.

Jau kādu laiku, nodarbojoties ar klints kāpšanu, pagaidām darīju tikai to, ko angliski sauc par bouldering – kāpšana bez virvēm zemu virs zemes. Izlēmu pamēģināt ko vairāk, tāpēc ar Karenu braucām uz Toronto klints kāpšanas centru Joe Rockhead’s, kur mums iemācīs visus pamatus priekš top roping – kāpšanas paveida, kad virve ir piestiprināta sienas augšgalā, vienā tās galā ir pats kāpējs, otrā – persona, kas to drošina.

Sienot desmitiem dubultos astoņniekus, patīkami bija atcerēties savus senā pagātnē esošos tūrisma treniņus, un ar mezglu nebija nekādu problēmu. Tiesa tad, kad no mezgla var būt atkarīga tava dzīvība nevis no tiesnešiem saņemtais punktu skaits, jāatzīst, daudz lielāka vērība tiek pievērsta tam, kā tas izskatās. Mezgla drošinātājs gan šeit tika siets mazliet sarežģītāk nekā es senāk mācījos. Samācījāmies arī visus ne pārāk daudzos mehānismus, kā uz zemes stāvošajai personai panākt, lai klints kāpējs nesāktu lidot. Galvenais, ka instruktors bija ļoti draudzīgs un jautrs :)

Pēc nodarbības un mazas pievaktēšanas mēs tikām laisti savā vaļā. Sākumā vairākas reizes viens (vai otrs) uzkāpa augšā, un tad otrs nolaida to lejā. Teiksim tā, lai pierastu pie tā, ka ir augstu, un arī labāk iemācītos, kā piezemēt kāpēju. Karena bija mazliet uztraukusies, ka, tā kā viņa ir vieglāka, viņa nespēs mani noturēt gaisā, bet nu ar vienu triku tikām no tā vaļā (: Tad izdomājām, ka jāpraktizē arī kritieni. Vēlāk jau mēģinot grūtākus maršrutus sākās arī kritieni, kas netika apzināti izraisīti. Tā nu pamazām izstrādājām ticību viens otram.

Vēlāk arī satikām mūsu draudzeni Kristīni un vienu japāņu puiku. Tā arī neviena bilde ar mani uz sienas netika uzņemta, jo Karena bija aizņemta ar to, lai es nekristu. Tad nu būs jābrauc atkal :D

Esmu izlēmis slinkot mazāk, un beidzot šeit kaut ko ierakstīt. Atsākšu savu rakstītāja arodu tā pamazām – pirmajiem soļiem nav jābūt lieliem.

Beidzot mums ir tāda vasara, kādu to atceros no pagājušā gada. Katra diena paliek arvien karstāka, bet šķiet ka šodien varētu būt lietus. Ārā ir +32 un drausmīgi sutīgs. Vispār tik silts, ka pat sejā pūtošais vējš, kas gandrīz neļauj braukt ar riteni, nešķiet slikts. Tā kā ir vasara, tad 19. jūlijā došos uz Hūrona ezeru pagozēties pludmalē.

Ar mācībām un darbu viss rit savu gaitu. Pēdējā nedēļā esmu palicis mazliet cītīgāks. Varbūt tāpēc, ka pirms tam biju palicis mazliet mazāk cītīgs. Beidzot ar personīgajā dzīvē kaut kas interesantāks notiek.

Esmu pievarējis vēl dažus grūtus maršrutus mūsu mazajā klints kāpšanas treniņzālē. Beidzot kārtīgi nobrāzu roku, mēģinot tādu pamatīgu lēcienu. Un vēl es sāku mazāk staipīties no rītiem; citādi man tās vietas, kur kājas vienojās klāt, kāpjot dažreiz sāk jokaini sāpēt. Vispār man būtu jāpaprasa kādam ekspertam kā pareizi staipīties. Varbūt es pa vecu tam visam :D 12. jūlijā kopā ar Karenu braucam uz Toronto, lai beidzot varētu samācīties, kā pareizi kāpt izmantojot virves. Viņa gan tā mazliet satraukusies, jo viņai būs jāspēj noturēt mans svars, ja es pēkšņi krītu. Tad nu mēs patestēsim :)

Vakar kopā ar viņu un Nitinu (vienu indiešu puisi no salsas kluba) uzrīkojām privāto bačatas mācīšanās nodarbību. Samācījos dažas fancy kustības :D

Mājās joprojām nav Interneta, bet arī šajā jomā esmu palicis čaklāks :)

Mans svētdienas vakara brauciens uz Toronto izpalika, jo pamodos no rīta ar sāpošu galvu, kas nav pierasta lieta. Tas nozīmē, ka sestdienas rīts – brīvs. Šoreiz biju nolēmis, ka jādabū lietots velosipēds no tikai sestdienās strādājošā veikala.

Veikals veras vaļā 10:00, bet tā kā sagaidīju, ka vasarā varētu būt daudzi  velosipēdu gribētāji, ierados pie veikala mazliet agrāk – 7:40. Es biju domājis, ka kāds būs pirms manis, bet ne jau veseli astoņi cilvēki (plus daži bērni, kuri ar mani nekonkurē velosipēdu izvēlē)! Kā izrādās, pirmais no viņiem bija tur jau 5:30.

Nobruņojies ar lasāmvielu biju sagatavojies visai garai gaidīšanai. Mani mazliet arī satrauca tas, ka joprojām neesmu nopircis lietussargu, bet ap 7:00 bija mazliet lietains. Labā ziņa, ka tomēr nelija. Vēl viena labā ziņa, ka rindā satiku manu draudzeni Kayo; viņa rindā bija ceturtā, tupēdama tur jau no 6:30. Tad nu vismaz sarunās laiks daudz ātrāk ritēja uz priekšu. Te pēkšņi paklīda baumas, ka šodien pārdošanā ir tikai 5 pieaugušo velosipēdi. Man, kas rindā bija devītais, tās nebija pārāk iepriecinošas ziņas. Bet nu es cerēju, ka vismaz Kayo dabūs velosipēdu, jo viņa tajā rindā jau stāvēja trešo reizi, un šoreiz viņa bija ieradusies ar pirmo iespējamo autobusu. Es sev teicu, ka es varu ierasties nākamnedēļ ar pirmo autobusu.

Tad visbeidzot pirmie četri cilvēki tika ielaisti, un pēc kāda laika tika paziņots, vairs atlikuši trīs pieaugušo velosipēdi un trīs bērnu. Tad nākamie četri cilvēki tika ielaisti, un es kā būdams nākamais aiz durvīm īsti vairs necerēju dabūt sev vienu. Kad pienāca mana kārta, brīnumainā kārtā viens velosipēds vēl bija atlicis, un tad nu es praktiski pie tā pieskrēju un turējos klāt, cik cieši vien var.

Es jau neesmu eksperts, bet cilvēki veikalā teica, ka mans Fuji rāmis ir visai labs. Un, ņemot vērā, ka viņi tāpat visus lietotos  velosipēdus notirgo (kopā rindā uz šiem dažiem velosipēdiem bija kādi 40-50 cilvēki), neredzu īsti iemeslu kāpēc lai viņi melotu.

Es teiktu, godam iztērēti 40 dolāri.