Katram ir kaut kādi sapņi. Viena no lietām ko es ļoti labprāt darītu ir sērfotu kādā saulainā pludmalē (kā jau esmu teicis, man liekas, ka esmu radīts siltam klimatam, un man ļoti patīk ūdens). Galu galā, tikai šī iemesla dēļ es piekritu ‘stopēt’ uz Portugāli. Sen atpakaļ, meklējot Internetā kaut kādas bildes, es uzgāju šai bildei. Kā izrādījās tas ir Stuart Holmes Coleman sarakstītas grāmatas vāks, kuru tad arī izdomāju iegādāties (vāku :D). Es īsti nezinu, ko es sagaidīju no šādas grāmatas, bet es tiešām priecājos par to, ko es no tās dabūju.
Grāmata ir par Eddie Aikau, vienu no visu laiku slavenākajiem havajiešu sērfotājiem, diezgan klusu un kautrīgu, patiesu un izpalīdzīgu puisi.
Man patīk grāmatas, kas man liek domāt par lietām paša dzīvē, par lietu nozīmīgumu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka darīt citiem labu ir viena no dzīves pamatjēgām. Bet tur bija vispār diezgan daudz visādu lietu, kas piesaistīja manu uzmanību. Piemēram, man sāka šķist ļoti svarīgi, ka ir jārīko mājas ballītes, un tajās ir viesi jāuzņem cik labi tas vien iespējams, tādā veidā sapazīstoties ar jauniem cilvēkiem un iegūstot jaunus draugus (kas laikam arī man ir šobrīd puslīdz aktuāli). Un jebkurš patiess draugs vispirms ir ‘parasts’ draugs.
Vēl domājot par šo Havaju patriotu, es sapratu, ka pat es esmu mazliet latviskuma patriots. Ka man ir lietas, kas mani ļoti piesaista mūsu kultūrā, ikdienā, veidos kā mēs strādājam un kā mēs atpūšamies.
Mazliet gan jocīgi lasīt grāmatu, kad jau pirmajās nodaļās ir pateikts, ka Eddie ies bojā kaut kad grāmatas beigās, burājot no Havaju salām uz Taiti ar kanoe Hokule’a, kas ir tiešs atdarinājum seno polinēziešu okeāna kanoe laivām, un izmantojot tikai senās polinēziešu navigācijas ierīces. Tas man mazliet atgādināja par stāstiem par Ra laivām, kurus gan neesmu lasījis, bet, cik atceros no tēta teiktā, tie ir tiešām lasīšanas vērti.
Šī grāmata, lai gan ne tik laba kā Desert Flower, ir pierādījums tam, ka man tiešām labāk patīk lasīt stāstus par īstiem cilvēkiem. Tas laikam kaut kā vairāk man ļauj domāt par tajās notiekošo, jo es zinu (ticu), ka tas patiešām ir noticis. Lai gan es jau zinu, kurš ir nākamais atobiogrāfiskais darbs, kuru lasīšu, pašlaik vairāk esmu nosliecies uz “Kvantu mehānikas pamati” lasīšanu.
Pagājušā gada pavasarī, kad gatavojos braukt uz Kanādu, prasīju manu darbu vadošajam profesoram, ko man vajadzētu palasīt, lai labāk sagatavotos vasarai. Viņš man iedeva divus zinātniskos rakstus un teica, ka mans darbs varētu būt saistīts ar quantum error correction (kvantu kļūdu labošanu). Lielāko daļu gatavošanās laika pavadīju cīnoties ar šiem rakstiem, bet kādas divas nedēļas pirms braukšanas centos ātri iziet cauri attiecīgajām grāmatas nodaļām; izlaidu visus grāmatā ik pa brīdim esošos treniņa uzdevumus, tādējādi taupot laiku. Es sapratu divas lietas. Pirmkārt, mēģināt ātri lasīt matemātisku tekstu nav vērts, jo ātri vien tu apjaut, ka tu redzi formulas, bet tev nav ne mazākā nojausma, kāpēc viņas ir pareizas. Otrkārt, lasot matemātikas grāmatu no vidus, pēkšņi parādās atsauces uz “labi zināmām” lietām jau no iepriekšējajām nodaļām, par kurām, protams man nav ne jausmas.
Stāsts ir par meiteni no dipatsmit bērnu ģimenes.. Bērnu skaits ģimenē gan ir tāds nosacīts jēdziens, jo Āfrikā dabiskā atlase joprojām spēlē nozīmīgu lomu cilvēku dzīvē/nāvē. Nesen mēģinot vien saprast, cik grūtai ir jābūt sajūtai, apglabājot savu bērnu …, tajā kontinentā tā ir ikdiena. Dzīojot ceļojotāju-lopkopju ģimenē, skatīties kā pēkšņi pazūd tavas māsas vai brāļi, nav vienīgās dzīves grūtības. To ir neskaitāmi, bet tai pat laikā vismazākās lietas padara tevi laimīgu. Ja tu dienā ēd ko vaikāk kā tikai kamieļu pienu, piemēram, piciņu rīsu, tev is svētki. Stāsts atīstās, kad tēvs mēģina Waris izpeceināt, un viņa mūk no ģimenes (varētu teikt mājām, bet būdama ceļotāju ciltī, viņa nekad nebija zem jumta gulējusi). Tiešām interesants stāsts.