Jaunās pasaules meklējumos

Kaut kad ne pārāk ilgi pēc Eiropas apceļošanas ar auto-stopiem nopirku grāmatu The Lonely Planet Guide to Experimental Travel. Draugi, kas paguva manu grāmatu izlasīt pirms manis, teica, ka esot ļoti laba. Tad nu es beidzot sekoju viņu ieteikumam.

Grāmata sastāv no daudziem (40) īsiem ceļošanas stāstiņiem. Šī gan nav parastā ceļošana, bet katrā stāstiņā ir kaut kas ļoti specifisks. Specifisks ceļamērķa izvēlē; veidā, kā mēs apskatām pilsētu, un ko mēs tajā meklējam, pārvietošanās veidā, tajā, kā mēs dokumentējam (piemēram, fotografējām) savu ceļojumu, vai tamlīdzīgi. Piemēram, stāsts Nr.8. Ejam uz kādu no pilsētas bāriem un pasūtam dzeramo. Pēc tam, prasām bārmenim, kurš ir viņa mīļākais bārs. Tur arī dodamies un atkārtojam to pašu procedūru. Tā mēs varam staigāt no vienas vietas uz otru, trešo, ceturto, … . Labs veids kā uzzināt ko vairāk par pilsētu. Stāsts Nr 13. Paņemam karti un skatāmies, kur ir tuvumā (vai ne tik tuvumā) kāda vieta, kur ir gan garuma gan platuma koordinātas ir veseli skaitļi. Tur arī ceļojam (daudzi apkopo stāstus no saviem ‘veselo grādu’ ceļojumiem šajā lapā: http://www.confluence.org/ ).

Katrs ‘eksperimenta apraksts’ sastāv no pāris teikumiem, kāda tad būs galvenā šī ceļojuma metode, tad seko tāds garāks (dažreiz ar vēstures ievirzi) stāstījums par to, kāpēc šī metode varētu būt interesanta, un tad visbeidzot seko kāda ceļotāja stāsts par viņa piedzīvojumiem, realizējot šo metodi dzīvē.

Šo to no grāmatas esmu jau redzējis cilvēkus darām dzīve, šis tas man liekas ļoti interesants, un tāds, ko pats labprāt realizētu. Katrā ziņā, interesanta lasāmviela.

Beidzot mans veģitārais mēnesis ir galā. Nav tā, ka es ikdienā ēstu daudz gaļas un ka man tā daudz pietrūktu. Man daudz vairāk pietrūka tā brīvības sajūta, ka varu ēst ko vēlos. Tad nu dodamies atzīmēt un pasūtu kārīgu steika gabalu. Tik gards, ka mēli var norīt! MMMmmm…!!!

Pirms tam pierunāju “man nepatīk spriedzes filmas” draudzeni nākt ar mani kino, uz Max Payne. Filma ir taisīta pēc grandiozi labas datorspēles ar tādu pašu nosaukumu, un tas uzliek tādu augstāku latiņu. Skatoties filmas reklāmas rulliti, bija lietas, kas man teica: “Šī ir jāredz”, bija, kas teica “Te varētu būt vilšanās”. Es teiktu, ka bija labāk, kā gaidīju. Spēlei tik raksturīgās zili pelēcīgās krāsas un stāsta stāstīšanas veids bija, manuprāt, labi pārnests uz filmu. Lai gan precīzi neatceros spēli, arī stāsts bija labs. Pat manai “man nepatīk spriedzes filmas” draudzenei patikās.

Skatoties gan pirmo reiz novēroju sev vienu interesantu īpatību. Filmas stāsts bija tāda liela mistērija, un man bija tā cerība, ka filma tā arī viņu neatrisniās. Parasti ir otrādi. Bet ziniet, laikam tik daudzās filmās ir mistērijas, kas beigās tiek sabojātas ar kaut kādu švaku izskaidrojumu, kas sagrauj mūsu iztēli. Nē, nevajag visu zināt!

Beidzot tač jāizlasa tās grāmatas, ko esmu pircis kādus pāris gadus atpakaļ. Tagad bija reize priekš Stīvena Hokinga (prieks, ka pat latviskajā Vikipēdijā ir ieraksts par viņu) grāmatas “Īsi par laika vēsturi”. Šī varētu būt vipopulārzinātniskākā grāmata fizikā, pārdota kādos 9 milionos kopiju un iztulkota kādās 40 valodās, tai skaitā latviešu.

Īsumā, grāmata ir par mūsu pašreizējo skatījumu, kā funkcionē un kā ir radusies pasaule. Tādejādi daudz tiek runāts par Lielo Sprādzienu, melnajiem caurumiem, laika un telpas deformētību, elementārdaļiņām, nenoteiktības principu, un tamlīdzīgām lietām. Profesora Hokinga rakstīšanas stils ir apbrīnojams. Tik saprotami uzrakstīt par tik ļoti sarežģītām lietām ir ļoti, ļoti grūti, bet viņam tas ir izdevies ļoti veiksmīgi (es lasīju anglisko, ne latvisko, versiju). Būtībā viņš stāsta par to, kā mūsu skatījums uz pasauli ir mainījies laika gaitā. Pašam Hokingam ir ļoti lieli nopelni šo uzskatu mainīšanā, un tāpēc brīžiem grāmata arī kļūst patīkami personiska.

Gan viegli saprotama, gan arī ļoti interesanta. Izlasot vienu nodaļu gribas ķerties klāt nākamajai - ir tā sajūta un cerība, ka tā tad man varētu dot vairāk saprašanu, kā tad tas visums īsti darbojas. Tā pagaisa nodaļa pēc nodaļas. Un kā zinātnē, tā arī grāmatā, katra šķietamā skaidrība un atrisinātais jautājums rada daudzus jaunus jautājumus. Bet gribas tak zināt, saprast, vai ne?

Ik pa brīdim atceros vecās labās fizikas dienas, un šī noteikti bija tāda patīkama atgādināšana, ka fizika rullē :D Tad nu ir plānos palasīt kaut ko nopietnāku, tamlīdzīgu vai vienkārši kādu fiziķa rakstītu darbu (kā piemēram, Ričarda Feinmena grāmatu “Surely You’re Joking, Mr. Feynman!”).

“Septiņi samuraji” (1954) ir uzskatīta par vienu no labākajām Japāņu filmām. IMDB rangā Nr. 13. Tiešām laba filma. Skatoties kopā ar īstu japāņu personu, malkojot karstu sake (kuru pēc mana lūguma viņa sagādāja) un redzot, cik ļoti viņa ir ieinteresēta filmā, rodas tāda papildus noskaņa. Dārtai noteikti, skatoties filmu, ir jāpasūta kāds suši komplekts. Vērtīgi pavadaītas trīs stundas.

Mans minējums, ka filmas darbība varētu norisināties kaut kad 18., 19. gadsimtā. Pa zemi apkārt klejo laupītāji, kas ražas laikā laupa zemnieku ciematus. Viens ciemats nolemj, ka tā nevar tāpēc, tāpēc mēģina nolīgt samurajus, kas aizstāvēs viņu ciematu. Brīžiem komika, brīžiem ļoti nopietna un asa, filma piesaista uzmanību visā tās garumā. Ja vēl neesiet redzējuši, ietektu noskatīties.

P.S. Saktoties filmu, man kaut kā izdevās noķert, ka japāņu vīrieši tiek parādīt kā ļoti nopietni. Par to, ka viniem pieaugušie ir savādāki, esmu dzirdējis(slavu) stāstus no manas draudzenes Rinas. Vēl laba filma par Japānu noteikti ir nesenā “Letters from Iwo Jima” (Vēstules no Ivo Dzimas).

Tikko kā noskatījos filmu Smoking Aces. Vispār nekas īpaš, bet … . Skatos filmu, un pēkšņi saprotu, ka kaut kur esmu dzirdējis tās sievietes balsi. Šķiet, ka kāds mūziķis reiz teica: “Perfekta sieviete ir tāda, kurai ir Alicia Keys balss un Beyoncé augums”. Par Pirmo Pusi Pilnībā Piekrītu >>>

Runājot par filmām, man pēdējā laikā ir sagadījies un iepaticies skatīties filmas, kuras garuma ziņā nepārsniedz 90 minūtes. Brīžiem liekas, ka esmu aizņemts, un negribas filmai tērēt divas stunas, bet tad atceros, ka man uz datora ir kāda īsa filma. Tāds kā atrais nešķis :D Tad nu manas pēdējās:

• I am Legend. Mana drauga draudzene uz filmu gāja tikai tāpēc, ka gribēja redzēt kā Will Smith “kačājas” (is working out). Savukārt es, jo man lielākoties patīk filmas ar viņu. Jāsaka, ka šī nebija slikta, kaut gan nebija arī baigi labā. Laikam jau visvairāk patika skatītes, kā izskatās Ņurorka, kad no tās pazuši visi cilvēki un tukšās ielas pamazām pārņem zāle un meža dzīvnieki.
• Rambo IV. Es pat nezinu, vai esmu noskatījies kādu no iepriekšējajiem Rambo pilnībā, bet zinu, ka ar īpašu mākslinieciskumu tās neizceļās. Bet šī bija tīri OK. Ar pēdējo Rambo ir tāpat kā ar pēdējo Die Hard - iepriekšējās filmas no šīm sērijām izcēlās ar prastu vardarbību, bet mūsdienās šādas filmas negūst īpasu popularitāti, tāpēc režisoriem bija jāmēģina filmas mazliet pamainīt, tai pat laikā saglabājot filmu garu. Abos gadījumos tas, šķiet, ir veiksmīgi izdevies.
• Banlieue 13. Šo franču filmu gribēju noskatīties vairāk tā iemesla dēļ, ka tajā (tāpat kā, piemēram, franču Yakamasi) ir šis tas no parkour - tādas kā free style ielu skriešanas. [ Parkour piemērs no filmas ]. Ne Holivudā radītajām filmām tomēr piemīt savs šarms.
• Crank. Bez komentāriem … . Mana mīļākā.

Un es jau zinu, kas būs mans nākamais <90 minūšu našķis :D

Vakar ar trīs draugiem bijām uz jaunāko Betmena filmu The Dark Knight (Tumšais Bruņinieks). Filmā bija daudz vardarbīgu aktu, bet nevienā brīdi tas nebija pārspīlēti. Visu laiku norisinājās aktīva darbība (action), un “labo” un “slikto” cīņa likās kā tās kārtīgs karš. Šī gada janvārī mirušais Heith Ledger ļaunā varoņa Džokera lomā bija perfekts. Tiešām, perfekts! Šis varonis filmā, manuprāt, nozīmēja vairāk kā pats Betmens. Pats filmas sižets likās labs, un arī beigas nelika (man) vilties. Neesmu liels supervaroņu filmu piekritējs, bet, ja jūs gribat kādus sliktus vārdus par filmu, ne man jums jautāt.

P.S. Braucot mājās no filmas sēdēju autobusā un skatījos uz cilvēkiem sev apkārt. Lielākajai daļai no mums dzīve šobrīd neietver nekādu vardarbību, un mēs to arī negribētu. Tai pat laikā, man (un domāju, ka arī citiem) asi sižeti piešķir filmām lielāku spēku. Vairāk kā pusei no manām mīļākajām filmām (Alexander, Cidade de Deus, Scarface, Fight Club, …, pat The Lord of The Rings) to ir. Asa izturēšanās laikam ir daļa cilvēka dzīvnieciskās būtības, ko mums veiksmīgi izdodas apvaldīt, bet mēs to labprāt skatāmies uz ekrāna.

Radīto filmu skaita ziņā, Indijas filmu industrija ir lielākā pasaulē. Lielākā tās daļa ir Bombejā bāzētā Bolivuda. Nosaukums Bollywood ir vārdu Bombay un Hollywood salikums. Kā izrādās viņiem ir arī Kollywood, Punjwood, Tollywood, … . Un, kad es prasīju savam indiešu draugam Radžam, kāpēc viņiem visi tie nosaukumi tādi ‘ollywood-iski’, viņam tie šķita vienīgie dabiskie nosaukumi:D Radža bija stāstījis par to, kāds ir indiešu kino, un nesen viņš mums arī parādīja vienu visai svaigu filmu Bommarillu. Tad nu skatoties es spēju arī saprast, cik daudzas no viņa teiktajām lietām par kino un Indijas kultūru kopumā ir pareizas.

Bommarillu ir radīta iekš Tollywood, kas ir bāzēta Andhra Pradesh reģionā. Tur galvenā valoda ir telugu (kas vismaz man gan izklausās tāpat kā hindi, Indijas izplatītākā valoda), un šajā valodā arī bija filma. Telugu valoda šķiet ir ļoti ātra, jo filmas laikā ar grūtībām sekoju līdzi subtitriem. Vēl viena Indijas tendence, ko novēroju filmā, ir tā, ka indieši ļoti bieži savos teikumos iepin angļu vārdus, jo Indija tika pamatīgi angliskota britu okupācijas laikā (piemēram, vienīgais īsti populārais sports viņiem ir krikets).

Tipiskas indiešu filmas pamatā ir mīlas stāsts. Šī filma nebija izņēmums. Šādus stāstus ir ļoti viegli radīt, piemēram, ņemot vērā, ka Indijā ir ļoti maz laulību, kas ir dēļ mīlestības - pārsvarā vecāki atrod saviem bērniem dzīves partnerus. Bet brīnumainā kārtā viņi šķirās arī krietni retāk.

Dziesmas ar dejām ir neatņemama Indijas kino sastāvdaļa. Bet ne jau tradicionālās dejas, bet kārtīgs disko. Katrā kārtīgā filmā ir vismaz piecas dziesmas. Šajā bija sešas. Un bieži vien tās nemaz kārtīgi neiederās kontekstā. Piemēram, šajā filmā, vienu dziesmu puisis dziedāja staigājot pa Eiropas ielām, bet filmas darbība nemaz tur nenorisinājās. Daudzās dziesmas padara arī filmu krietni garāku, tāpēc apmēram filmas vidū parādās uzraksts “starpbrīdis” (intermission), un uz kādām desmit minūtēm skatītāji var izlocīt kājas. Protams, ka tas notiek visai saspīlētā filmas brīdī :) Vēl jāpiebilst, ka aktieri tikai tēlo, ka viņi dzied; labam aktierim nav jāmāk dziedāt, dejot gan.

Vispār man jau ļoti patika. Kaut kas savādāks. Filma bija ļoti dzīvīga, un spilgtām krāsām pieblīvēta. Krāsainākā filma, ko pēdējā laikā esmu redzējis. Noteikti ieteiktu jums, ja ir iespēja, noskatīties.

P.S. Interesanti bija arī pavērot, cik īpatnēji viņiem ir daži žesti un cik perfekti viņi dažreiz sakrīt ar Radžas žestiem. Piemēram, galvas kustība šī video 2:32 minūtē ir tipiska indiešu lieta :D

Esam tikko ienākuši pārsvarā meiteņu pus piepildītā kinozālē. Kamēr spraucamies līdz savām sēdvietām, atvainojos par traucēšanu un uzsmaidu sēdošajai meitenei. Viņa pasmaida pretī un saka: “One more man. Another sucker.”

Man jau skaidrs: šis seriāls ir tāds kā sieviešu lepnums, kas noteikti kaut kādā ziņā liek viņām justies pārākām; te nav vietas vīriešiem gluži kā Chippendales šovos. Muļķības :)

Filma? Man tā likās interesanta. Esmu redzējis vairākas ( > 10 ) seriāla sērijas, lai man būtu priekšstats par to, kas notiek un kādi ir galvenie varoņi, atvainojos, varones. Šīs sērijas man likās labas, un uz filmu devos arī sagaidot kaut ko labu. Vispār man ļoti patīk filmas, pēc kuru noskatīšanās man rodas tāda kā iedvesma darīt lietas, vai tās, kas ļoti spēcīgi parāda kādu vispārzināmu atziņu. Šī filma tāda nebija; toties viņa labi attēloja daļu attiecību aspektu, kuri jau ir pieredzēti, bet bija interesanti paskatīties tos no malas.

Varbūt seriāla lielākie fani varētu gaidīt pa daudz, bet es teiktu, ka ir vērts skatīties. Kaut vai tāpēc, lai būtu par ko parunāt, kaut vai, lai zinātu kas sievietēm liekas interesants. Visnotaļ krāsains darbs.

Manas rokas smaržo/smird pēc sīpoliem. Paldies tai, kas man samācīja viņus ēst :D

Star citu, paklausieties Prāta Vētru, un pasakiet, kura ir jūsu mīļākā dziesma :)

Piektdienas vakaraa ar maajas biedriem un kaiminjieneem skatiijaamies filmu The Man from Earth. Filma taada sameeraa viegla, bet, jaaatziist, ka viena no labaakajaam, ko peedeejaa laikaa esmu redzeejis. It sevishkji, njemot veeraa, ka lielaakaa dalja filmas darbiibas notiek vienaa telpaa. Shis man atgaadinaaja LU laikus, kad draugi, kas paarzinaaja filmas daudz labaak, ieteica man “labaas filmas”. Es iesaku sho.

P.S. Atvainojos par aa, nj, sh … lietoshanu. Mans HP portatiivais dators shkjiet ir galiigi sapliisis, un pashlaik, seezhot birojaa, tiek gaidiits naakamais.