Latvia, here I come!!! Gluži kā Phantom Planet dziesmā, kuru mēdzu dzirdēt no savas blakus istabas ik pēc 30 min. ;)
Vispār es gribēju padalīties ar video, ko esmu ievērojis pāris reizes kino, gaidot filmas sākumu.
Kaut kad ne pārāk ilgi pēc Eiropas apceļošanas ar auto-stopiem nopirku grāmatu The Lonely Planet Guide to Experimental Travel. Draugi, kas paguva manu grāmatu izlasīt pirms manis, teica, ka esot ļoti laba. Tad nu es beidzot sekoju viņu ieteikumam.
Grāmata sastāv no daudziem (40) īsiem ceļošanas stāstiņiem. Šī gan nav parastā ceļošana, bet katrā stāstiņā ir kaut kas ļoti specifisks. Specifisks ceļamērķa izvēlē; veidā, kā mēs apskatām pilsētu, un ko mēs tajā meklējam, pārvietošanās veidā, tajā, kā mēs dokumentējam (piemēram, fotografējām) savu ceļojumu, vai tamlīdzīgi. Piemēram, stāsts Nr.8. Ejam uz kādu no pilsētas bāriem un pasūtam dzeramo. Pēc tam, prasām bārmenim, kurš ir viņa mīļākais bārs. Tur arī dodamies un atkārtojam to pašu procedūru. Tā mēs varam staigāt no vienas vietas uz otru, trešo, ceturto, … . Labs veids kā uzzināt ko vairāk par pilsētu. Stāsts Nr 13. Paņemam karti un skatāmies, kur ir tuvumā (vai ne tik tuvumā) kāda vieta, kur ir gan garuma gan platuma koordinātas ir veseli skaitļi. Tur arī ceļojam (daudzi apkopo stāstus no saviem ‘veselo grādu’ ceļojumiem šajā lapā: http://www.confluence.org/ ).
Katrs ‘eksperimenta apraksts’ sastāv no pāris teikumiem, kāda tad būs galvenā šī ceļojuma metode, tad seko tāds garāks (dažreiz ar vēstures ievirzi) stāstījums par to, kāpēc šī metode varētu būt interesanta, un tad visbeidzot seko kāda ceļotāja stāsts par viņa piedzīvojumiem, realizējot šo metodi dzīvē.
Šo to no grāmatas esmu jau redzējis cilvēkus darām dzīve, šis tas man liekas ļoti interesants, un tāds, ko pats labprāt realizētu. Katrā ziņā, interesanta lasāmviela.
1. oktobris iesākas 2:37 naktī, kad pēc diezgan aizņemtas nedēļas, es pabeidzu pēdējo darbu un eju gulēt.
Kādas septiņas stundas vēlāk pamostos un sāku gatavoties savam izbraucienam. Laika prognozes ir piepildījušās: divu dienu laikā no nourīga sniega uz zemes laikapstākļi ir mainījušies līdz +15. Kristīne, Denijs, Klints un es dodamies uz Niagāras upi kāpt lielos akemņos - uz zemes guļošos klints bluķos. Pa ceļam iebraucam vienā kafejnīcā paņemt kādas uzkodas. Izbraucam no stāvvietas, un pēkšņi dzirdam būkšķi. Secinājums: ūdens un maize pārāk labi neturas uz mašīnas jumta! Vietējos savā starpā nosaka: “Un es domāju, ka es esmu atpalicis”.
Ierodamies pie upes, un kā vienmēr tur viss izskatās skaisti. Mana otrā reize; šoreiz viss tāds rudenīgs, ne pavasarīgs. Tā mēs kādu laiku klaiņojam no akmens uz akmeni, spīdzinādami savus pirkstus uz asajām klintsgabalu malām. Īpaši interesants bija pēdējais akmens, kurā mēģinājām uzkāpt. Vispār, kāpjot ārā viss ir daudz bailīgāk kā iekštelpās, jo apakšā nav liels biezs matracis. Tā vietā ir viens maziņš, pāris draugi, kas rūpēŗas par to, lai es nekristu uz muguras tur kur nevajag, un milzum daudz asu akmeņu. Bet nu es tomēr uzdrīkstos kaut ko tehniski sarežģītāku - uzkarināt kāju vienā līmenī ar manām rokām. Tā nu es tur karājos un mēģinu izdaritt pēdējo soli, lai tiktu akmens augšā. Nekā, spēki zūd un saprotu, ka būs vien jākrīt lejā. Pašļūcu kādu gabalu uz leju, nobrāžu roku, bet vēl turos pie klints. Lab, laidīšos vaļā, lai mani ķer. Te piepeši, mana jakas kabata uzķeras uz viena izciļņa, un mans lejā tikšanas plāns gluži nestrādā. Tad man rodas plāns B, mēģināšu izšļūkt cauri manai jakai - lai tā paliek karājoties, ka tik es pats lejā. Bet kakls pārāk cieš, un es palieku puskails karājoties. Viesiem lieli prieki, pat man. Lai nu kā, draugi mani mazliet pacēla, un es varēju noāķēties. Atziņa, nekādu kabatu! (pāris bildes varētu sekot)
Atgriežos mājās! Deviņi vakarā un jādodas uz Visu Svēto Nakts pasākumu. Monikas ierosināts, uzmeistaroju tādu ātru Super Mario kostīmu (arī šeit būs bildes). Es jau ieminējos par savu aizņemtību nedēļas laikā, kas neļāva uztaisīt neko diži izcilu. Mans lielākais pārsteigusm, Universitātes klubā, uz kuru gāju, priekšā jau bija vismaz kādi 5 Super Mario un daudziem ir arī līdzi Luidži, Princese, Sēne un citi datorspēles varoņi. Latvijā dzīvojot es nekad nebūtu iedomājies, ka nebūšu vienīgais Super Mario pasākumā. Es toties biju aktīvākais un vismazāk autentiskais :D Man patika mana drauga Žona ķengura kostīms. Viņš pat dabūja dzeremnaudu savā kabatā :) Mans pirmais Halloween pavadīts tīri labi!
Šis ir no iedvesmojošo video sērijas. Matthew Harding bija videospēļu izstrādātājs, kad pēkšņi viņš saprata, ka negrib tērēt savu dzīvi izstrādājot spēles par to, kā citplanētieši visus nogalina. Tad nu viņš nolēma ceļot. Katrā no vietām, kur ceļojis, viņš uzņem īsu video, kā viņš dejo. No vairākām video kompilācijām, es visvairāk ieteiktu divas. (Starp citu, zem skatītāju daudzuma (Views) spiediet watch in high quality, lai skatītos augstākā kvalitātē).
Kā mēs zinām, Latvija nesen kā sāk izdot jaunā parauga pases, un ļoti vecā parauga pases tiek pasludinātas par ceļošanai nederīgām no šā jūlija. Tā kā man ir šāda veca pase, tad man bija jāatrod veids, kā to nomainīt. Un vienīgā vieta, kur es to varu izdarīt, ir Latvijas vēstniecība Kanādas galvaspilsētā. Tāpēc pēc pirmā semestra, kad man brīvāks laiks, izdomāju doties uz Otavu. Tā kā ceļš līdz turienei nav visai mazs (un līdz ar to lēts), tad izlēmu pie reizes arī apskatīt ne tik tālo (it sevišķi jau pēc otrās lielākās valsts pasaulē standartiem) Monreālu un Kvebekas Pilsētu.
Mani “ciemata” draugi Rina un Radža gribēja pievienoties. Bet tā kā beigās Radža nejutās īsti ērti braukt, kad iepriekš savlaicīgi nebija informējis savu profesoru, tad mēs braucām tikai divi. Mans profesors ir ļoti atsaucīgs - es viņam pateicu iepriekšējās dienas vienpadsmitos vakarā pirms izbraukšanas. Ceļa plāns: izbraucam 21. aprīlī uz Otavu. Tur pavadām divas dienas (t.i., naktis), kuru laikā es dodos uz vēstniecību. Tad sākās ceļojuma neoficiālā daļa. Pēc Otavas trīs dienas pavadām Monreālā, un tad divas dienas Kvebekas Pilsētā. Atpakaļ braucot droši vien vēlreiz paliekam kaut kur pa nakti.
Plāns nebija tāds super strikts. Tas ir it sevišķi iespējams, ņemot vērā, kā viņiem te funkcionē autobusu sistēma. (Par to varbūt jau esmu rakstījis, bet atkārtošu tā vai tā.) Nopērkot biļeti no vienas pilsētas uz otru, šī biļete ir derīga vienu gadu, un es varu braukt kurā dienā un kurā laikā es gribu. Tas gan nozīmē, ka uz populāriem reisiem ir jāierodas samērā laicīgi, jo visi vienkārši stāv rindā. Un dažreiz autobusos nepietiek vietas, bet tādā gadījumā parasti ātri tiek sarūpēts otrs autobus (kurš no manas pieredzes arī var piepildīties pilns). Lai gan neatceros precīzi, vienā virzienā biļešu cenas bija apmēram šādas: Kitchener-Ottawa 60$, Ottawa-Montreal 25$, Montreal-Quebec City 35$. Tātad prieks pārvietoties publiski ir krietni dārgāks kā Latvijā.
Tā kā es dzīvoju dienvidu Ontario, kas ir dienvidiem tuvākā Kanādas daļa, tad mana pilsētele ir ieskauta vienās vienīgās fermās. Braucot uz Otavu, es vismaz beidzot redzēju kādu liecību par to, ka Kanādas lielākā daļa ir savvaļa - meži un purvi.
Otava
Izmantojot CouchSurfing, Otavā mēs palikām pie politoloģijas maģistratūras studentes Kolīnas (Colleen). Jau autoostā viņa ar savu draugu Kolinu (Colin) sagaidīja mūs tā, kā lidostā: ar lielām lapām, uz kurām uzrakstīts ANSIS un RINA. Kā jau jūs nojaušat, lai atcerētos viņu vārdus, pietika atcerēties vienu no tiem :) Kolīnas dzīvoklītis bija gandrīz pilsētas centrā. Un kā viņa gatavo! Pirmajā vakarā pāris minūšu laikā uztapa kaut kas ļoti, ļoti garšīgs.
Couch
Draugs Kolins ir no Halifaksas - tās pašas pilsētas, kur pašlaik spēlē Latvijas hokejisti. Kā viņš teica, tur ir tikai divas lietas ko darīt: strādāt iekš McDonald’s vai priekš armijas, un kā vienu tā otru viņš ir darījis četrus gadus. Bet arī viņš tagad studē politiku Otavā (laikam jau īstā vieta, lai to darītu), un tāpēc viņš tik labi zināja, kas kurā ēkā atrodas. Tad nu mums bija tāda vairāku stundu pastaiga ar perfekto “gidu” pa galvenajām Otavas vietām.
Viena no parlamentam blakus esošajām ēkām (kas izskatās gandrīz tā pat kā pats parlaments).
Parlamenta ēka nodega kaut kad pirmā pasaules kara vidū, neskaitot bibliotēku. Tagad gan parlaments ir uzcelts atpakaļ, bet bibliotēka ir tā pati vecā. Un man viņa atgādina kaut kādu maģisko ēku no kādas viduslaiku pasakas
Lai gan pirmajā dienā bijām par vēlu, lai tiktu iekšā parlamentā, mēs tikām iekšā divas dienas vēlāk.
Cauri Otavai tek upe, kas atdala, manuprāt, divas galvenās Kanādas provinces, Ontario un Kvebeku. Parlamenta ēka ir šīs upes krastā, Ontario pusē. Šajā krastā patiesībā ir visas galvenās valdības ēkas un citu valstu vēstniecības. Kaut kur tur tālumā vienā no augstajām ēkām ir arī Latvijas vēstniecība, kur cilvēki šķita ļoti iepriecināti, mani redzot. Pie reizes palūdzu arī iztulkot manas autovadītāja tiesības, kas ir pirmais solis, lai iegūtu Kanādas tiesības.
Otavas Kvebekas puse, kur zāle ir zaļāka (kad beidzas viņiem garākā ziema) un debesis ir zilākas (kad pazūd šie bildē redzamie mākoņi). Kur cilvēki maksā mazākus nodokļus un saņem vairāk naudas no valdības (laikam draudi par neatkarības pasludināšanu strādā). Kur viņi runā franciski (jā, pilnībā pietiek ar to, ka pārbrauc upi), un pat STOP zīmes ir pārtulkotas franciski (pat Francijā tā nav). Kur viņi var nopirkt alkoholu jau no 18, nevis 19, gadu vecuma, kur alus un vīns pārdodās pārtikas veikalos, un kur to, šķiet, ka var brīvi lietot uz ielas.
Pirmās dienas vakarā bijām uz vienu mazu bāriņu, kur spēlēja grupas the Acorn solists (šo to no grupas var paklausīties šeit). Man jau baigi patikās; it sevišķi viena ātrā dziesma, kuru nu nekādi nemāku atrast.
Zirneklis ar ziloņkaula olām. Šo olu dēļ šis brīnums maksā daudzus miljonus, un tā cena kopš uzbūvēšanas ir dubultojusies. Tā kopija ir atrodama arī Bilbao Spānijā.
Aprīļa vidus bija visai silts, tāpēc mums bija brīnišķīgs pikniks vienā no pilsētas parkiem. Ar ļoti daudziem politikas studentiem :D Un pat neviens no malas nepiekasījās, ka mēs nelegāli (jo joprojām atradāmies Ontario) tukšojām vēsu baltvīnu. Daļa no biedriem pamanījās nozust ātrāk, kā citi. Kolins ir tas ar strīpaino kreklu (:
Kolīnas draugs Jan-Mark mūs otrajā dienā aizveda uz plage (pludmali) vienā no lielajiem Otavas parkiem.
Un tur kalna galā ir māja, kur parasti tiek sagaidīti īpaši svarīgie valsts viesi.
Vakarā mēs bijām uz viena Kolīnas un Kolina drauga atvadu ballīti. Tas ir, viņš uz kādu laiku brauc mācīties krievu valodu uz Sanktpēterburgu. Tad nu viņš centās tik vaļā no visa mājās esošā: grāmatām, alkohola, sēnēm … :D Piemēram, tagad man ir grāmata ar Kanādas karavīru stāstiem. Tiešām jautri spēlēt frisbiju uz Otavas ielām.
Pēdējā dienā Otavā mēs vēlējāmies apskatīt arī kaut ko no kultūras. Beidzot! Runājot par muzejiem, man patīk vēstures muzeji, kas rāda kaut kādas senas kultūras. Un protams šeit Amerikā man gribas ko vairāk redzēt par indiāņiem. (Ai kā manam draugam Radžam nepatīk, ka lietoju šo vārdu, jo angliski tas nozīmē gan indiāņus, gan indiešus. Viņš saka, ka tā neesot viņu vaina, ka muļķa Kolumbs nespēj atšķirt Amerikas pamatiedzīvotājus no indiešiem. Haha!) Tad nu jau iepriekš biju dzirdējis par Civilizācijas muzeju Otavā kā īsto vietu, kur ko tādu apskatīt. (Muzejā gan arī bija daudz interesanta par kolonizatoriem, bet tas mani saistīja mazliet mazāk un mēs arī mazliet steidzāmies.)
Kanādas indiāņu kultūra atšķīras no tiem, kas dzīvoja vairāk uz dienvidiem. Kaut vai tāpēc, ka viņiem bija jātaisa siltākas un nopietnākas mājas. Vēl man kaut kā stāv atmiņā, ka totēma stabi Kanādā vienmēr ir daudz augstāki. Vai kā man patīk krāsainas kultūras:
Monreāla
Kanādas kultūras un arī izklaižu galvaspilsēta. Lai gan no visām Kanādas pilsētām Monreālā ir visvairāk CouchSurfing cilvēku, šī ir vienīgā vieta, kur nesanāca atrast kādu pie kā palikt. Gan tādēļ, ka sāku vēlu meklēt, gan tādēļ, ka visiem ir eksāmenu laiks. Turpretim Otavā un Kvebekas Pilsētā jau pirmie, kam vaicāju, piekrita. Tā kā mēs līdz galam nezinājām, vai mums ir pie kā palikt, tad arī nerezervējām hosteli savlaicīgi, un tas hostelis, uz kuru gājām, bija pilns. Tad nu palikām tikai pa 5$ dārgākā (un joprojām lētā) viesnīcas numuriņā.
Ceļojot kopā ar meiteni no Japānas, ir jābūt gatavam, ka agri vai vēlu viņa gribēs iet uz China Town (ķīniešu pilsētiņu) un ēst rīsus. Bet nu man jau patīk - tas noteikti ir lētāk, garšo labi, un domājams ka ir arī visai veselīgi.
Bet šķiet, ka Rinai tīk arī eiropeiskās āra kafejnīcas :D
Monreālas kalns, kurā mums tā arī nesanāca uzkāpt, jo bija sarunāts vakarā satikt vienu cilvēku. (Stap citu, gan Otavā, gan Monreālā mēs uz ielas uzskrējam kādam, ko jau iepriekš pazīstam. Nesaprotu, Kanādai taču būtu jābūt lielai!) Šajā dienā vēl joprojām bija kaut cik silts.
Kad mēs teicām, ka mums joprojām nav kur palikt Monreālā, Otavā satiktais Jan-Mark mums ieteica couchsurfer Pjēru-Olivjē. Es nejutos īpaši ērti dienu pirms ierašanās prasīt, vai viņš mūs var izmitināt. Tad nu es paprasīju, vai viņš vismaz grib hokeju skatīties kopā. Patiesībā viņš teica, ka mēs varam pie viņa palikt, bet nu no viņa vēstules es to tā precīzi nesapratu, un mēs jau paguvām iepriekš samaksāt par viesnīciņu. Lai nu kā, viņa mājās mums bija labs Hokeja un alus vakars.
Spēles pēdējais periods bija visai depresīvs, jo Monreālas Canadiens gandrīz visu laiku zaudēja Filadelfijas Flyers. Bet nu beigās tomēr papildlaikā uzvarēja, un tad pilsētas ielas bija pilnas ar cilvēkiem un mašīnām, kas visu laiku taurē. Iepriekšējā Play-off sērija Monreāla uzvarēja Bostonu tikai ar septiņu spēļu palīdzību (sērija ir līdz četrām uzvarām), un pēc pēdējās spēles ielās bija pat grautiņi, tādējādi cieta daudzas policijas mašīnas un veikalu stikli. Šoreiz uz katra galvenās ielas stūra bija kāda pieci policisti. Njā, diemžēl šī pirmā spēle tā arī izrādījās vienīga, kurā Monreāla uzvarēja.
Tad nu kopā par Pjēru-Olivjē pasēdējām mazliet vienā no bāriem uz tās pašas galvenās ielas. Laikam izskatījāmies pietiekami solīdi, lai mūs ielaistu. Un, neskatoties uz to, ka lielākā daļa kļavu sīrupa produktu man netīk, kļavu sīrupā alus bija tīri labs (laikam tāpēc, ka to sīrupu nevarēju īsti just :D). Plus, iespēja ņemt pēc patikas daudz zemesriekstus arī bija tīri laba. Varbūt gan ne īpaši veselīgi pirms gulētiešanas :(
Nākamajā dienā, staigājot pa Monreālas ielām.
Man kaut kā baigi veiksmīgi sanākt neapmaldīties pilsētās. Diez vai tādēļ, ka es esmu nodarbojies ar orientēšanos; drīzāk vienkārši vēlme kontrolēt situāciju un spēja kaut cik precīzi apzināties, kur ir ziemeļi. Šķiet, ka beidzot mums bija uzradusies karte, tā kā Rina beidzot varēja saprast, kur mēs esam :D
Monreālai tāpat kā Kvebekas Pilsētai cauri tek Saint Lawrence upe, kas savieno Lielos ezerus ar Atlantijas okeānu un šķiet bija galvenais franču kolonizatoru ceļš iekšā Ziemeļamerikā. Nekāda dižā pludmale gan te nebija, bet man jau patīk jebkāda tipa ūdeņi.
Pilsētas centrs skatoties no ostas
Šķiet, ka šī upe ir bijusi ļoti, ļoti svarīga (un skatoties kartē ir viegli saprast kāpēc), un upes krastos ir diezgan daudz šaujamo pavērsti ziemeļaustrumu virzienā.
Mana japāņu draudzene gribēja, lai arī es esmu ziemeļaustrumu virzienā. Baigā!
Kvebekas Pilsēta
Lai gan Monreāla ir franču provincē, tur uz ielas es dzirdēju vairāk angļu valodu, nekā franču. Laikam jau visiem tā pilsēta patīk pārāk daudz un visi vienkārši brauc tur. Pavisam citādi tas bija Kvebekas Pilsētā. Pirmā tantiņa, kuru satikām un kurai prasījām ceļu, nemācēja ne vārda angliski. Un arī daudzi vēlāk satiktie cilvēki.
Otrā atšķirība bija tā, ka jau tuvojoties pilsētai joprojām ceļa malās daudzviet varēja manīt sniegu. Izkāpjot no autobusa mēs pārliecinājāmies, ka siltais laiks tur vēl tā īsti nav sācies.
Vēl runā, ka Kvebeka esot pati eiropeiskākā Ziemeļamerikas pilsēta. Laikam ar saviem tieši 400 gadiem arī viena no vecākajām (eiropiešu taisītajām).
Kvebeka ir uzbūvēta tāda ļoti stāva krasta augšdaļā, un acīmredzot tā ir bijusi diezgan stratēģiski svarīga. Pilētas vidū ir liels forts, un arī blakus esošajā parka ir daudzas fortifikācijas celtnes. Sākumā es domāju, ka tas ir taisīts, lai franči aizsargātos no britiem, bet šķiet, ka patiesībā tajā laikā briti jau bija pakļāvuši frančus un galvenais ienaidnieks bija ASV. Kā es jokojos, visdraudzīgākā pilsēta ar vislielāko lielgabalu skaitu.
Savukārt šī ēka man brīžiem atgādināja kaut kādu vampīru pārņemtu pili …
…, bet dažreiz to pili no Comandos 2 devītās misijas :D
Manā mūžā pirmo reizi redzēju zaļu McDonald’s zīmi.
Vecākā Kanādas iela ar draudīgām lejkannām un maziem veikaliņiem ielas malās.
Ne gluži graffiti
Mmm…, tik jauki beidzot atkal mazliet sajuties kā Eiropā. Tiešām! Vismaz kā Francijā :)
Kvebekas provinces karogi ar angļu fortu fonā …
… un es kaut kur blakus fortam
Japānā lielākā daļa cilvēku mīl datorspēles. Un tā kā es ceļoju ar vienu no viņiem, agri vai vēlu man bija jāuzņem Super Mario bilde :D
Pirms mēneša te vēl bija jumts. Šķiet, ka šī ir viena nozīmīga vēsturiska ēka, un ziņās tā tika pieminēta visai daudz. Es gan precīzi neatceros.
Šo pilsētas bildi mēs uzņēmām no vienas viesnīcas augšējā stāva, un kad gājām no tās ārā, Krievijas hokeja izlase tieši ieradās.
Abas naktis, ko pavadījām Kvebekā, mēs palikām dzīvoklī pie diviem franču pārīšiem. Lai gan nesanāca ar viņiem kopā pavadīt daudz laika, tik cik sanāca, tik bija jautri. Beidzot spēlēju Wii. Es laikam vairāk piekrītu tiem cilvēkiem, ka droši vien pēc nedēļas man tas Wii būtu pilnībā apnicis.
Bildē redzamais ir tas, kas notiek, kad seši cilvēki dodas uz Kubu, un katrs drīkst atgriezties ar divām pudelēm.
Labākais zemeņu saldējums, ko cilvēce jebkad radījusi un piedāvājusi man. Perfekts!!! Galvenais, ka es pat atceros, kā atrast īsto veikalu ;)
Beigās mēs atmetām sākotnējos plānus par to, atpakaļceļā kaut kur paliksim pa nakti. Pēc nedēļas braukāšanas īsti negribējās vairs. Tad nu mēs pirmdienas rītā 5:30 kāpām autobusā. Kopā pavadot autobusos kādas 13 stundas, mēs bijām beidzot atpakaļ Waterloo. Atgriežoties no Kvebekas, es cerēju, ka dienvidu Ontario būs saglabājusi savu pirms nedēļas esošo siltumu, bet nekā. Un tad nu es paliku slims uz kādām piecām dienām. Haha, kā reiz viegli noslimoju savu pēdējo brīvo nedēļu pirms studiju atsākšanās!
15. martā, kad mēs devāmies uz divu stundu attālumā esošo Niagāras ūdenskritumu. Brauciens, kas tika organizēts no mana Columbia Lake Village ciemata. Jā, mums bija dzeltenais skolnieku autobuss. Starp citu, līdzīgu autobusu no rītiem es varu izmantot lai ātrāk nokļūtu līdz universitātei. Un šie autobusi ir tiešām neērti.
Kaut kas smieklīgs? Es nezinu, par ko es smējos tad, bet nu es smejos, kā es izskatos tajā bildē. Pret savu gribu, es pats mazliet izskatos kā ķīnietis :)
Amerikas Savienotās Valstis …
… un mēs ar Skotu, kaļot plānus, kā nelegāli šķērsot robežu.
Tas pats ūdenskritums. Es nezinu, vai šie augstie sniega/ledus kalni liecina par aukstu ziemu, vai tā ir tāda ikgadēja lieta, izskatījās tīri iespaidīgi.
Ūdens krāsa un pāris metrus biezais kūstošais slānis man atgādināja tās filmas par globālo sasilšanu Grenlandē. Bet nu mana ir tāda nelāga ticība, ka tur ir vēl trakāk :(
Vispār Niagara Falls ir tāda kā maza Las Vegas. Pilna ar visādām pasaku mājām.
Tāpat kā iekš Vegas, arī šeit ir lielās viesnīcas ar lielajiem kazino. Šeit mani mājas biedrs Mairons (centrā) beidzot redzams. Jā, daļa no mūsu ceļa bieriem pavadīja visu dienu kazino. Galu galā, dzērieni taču ir pa brīvu :D
Tēlojot vēso ..
Las Vegasā viņiem ir trīstāvīgie M&M un CocaCola veikali. Šiet ne gluzji trijos stāvos, bet Hershey’s veikals. Un tur lejā pie Rinas kājas ir tāda kā Hollywood zvaigzne.
Tad nu es visiem piedāvāju “Some kisses?”
Visbeidzot lielais pakava veida ūdenskritums.
Pieejot pavisam blakus (tas ir, mazas metāla sētiņas atdalīts), var redzēt, cik jauka straumīte. Šo upi laikam nav jēgas mēģināt pārpeldēt :D
Un tam visam papildus ūdenskrituma radītais lietus, kas padarīja visu padarīja slapju. Es mūsu kopbildē izskatos pēc tāda slapja suneļa.
Labākais, kas ar mani pēdējā laikā noticis? Brauciens pie Dārtas uz Fréjus Francijā. Daļa no tā :
Pirms pieciem ar pus gadiem devos savā otrajā ārzemju braucienā - uz Indonēziju. Toreiz es iepazinos ar to, kā smaržo tropi. Dažreiz ir gadījies, ka vasarā, staigājot pa Rīgu, gaisā pēkšņi ir tāds smaržu salikums, kas to atgādina. Ļoti daudzas smaržas saistās ar konkrētām atmiņām, un pēkšņi sajustas smaržas liek atcerēties daudz patīkamu lietu.
Pats fakts, ka vienkārši var sajust kādu smaržu, var priecēt. Piemēram, tagad ejot pa Berlīni, pēkšņi sajutu, ka šī ir ziemas smarža. Kas tāds, ko nevar vienmēr sajust. Es nezinu, varbūt tas ir tā kā smaržot un garšot kādu vīnu? Un, ziniet, ar smaržām un garšām ir tā, ka mēs tās nemākam ierakstīt tik labi kā bildi vai skaņu. Man tāpēc patīk tās baudīt, kad tas iespējams.
Atlidojot no Rīgas, Berlīnē man nācās 22 stundas gaidīt savu lidojumu uz Nīcu. Iepriekš Berlīnē tikai biju izskrējis stopējot uz Amsterdamu vai pārnakšņojot pie couchsurfera štefana. Bet nekad nebiju bijis Berlīnes centrā. Tad šoreiz izlēmu, ka šoreiz ir īstais laik.
Neskaitot Berlīnes zoodārzu, kuru es pat nevēlējos apskatīt, vienīgais populārais, ko es zināju par Berlīni, ir Brandenburgas vārti. Tad nu es sēdos vilcienā, un mani instinkti teica, ka Aleksandra laukums varētu būt īstā vieta, kur kāpt ārā. Mani instinkti kļūdījās; nedaudz. Bez kartes es staigāju apkārt pa pilētu, saprotot, ka centrā jau tomēr es esmu, un tepat jau kaut kur tiem vārtiem jābūt. Apzinoties, ka vārti ir visai liels tūristu apskates objekts, es sekoju panorāmas ratiem, kurus tovakar redzēju kādus trīs. Tā nu es uzgāju uz ielas, kas šķita visai nozīmīga.
Ejot pa šo ielu, es novērtēju Berlīnes arhitektūtu, kas radīja tādu varenības sajūtu (kaut kas līdzīgs Vīnes varenajām ēkām, bet ne tik spēcīgs; neoklasicisms, ja nemaldos). Visai reāli acu priekšā man ik pa brīdim sanāca uzburt skatu, kā pirms septiņdesmit gadiem pa šo ielu varētu soļot vācu armijas parādes. Un tā nu beidzot nonācu līdz pašiem vātiem.
Tālāk stāsts ir par krieviem, un divām man īsti neskaidām lietām. Vārtu otrā pusē, bijušajā Rietumberlīnē, uzgāju pieminekli, kuram blakus stāvēja divi tanki un divi artilērijas lielgabali. Uz pieminekļa krievisku valodā vēstītais, šķiet, stāstīja, ka tas ir veltījums padomju karavīriem, kas krituši Berlīnes ieņemšanā. Es tā arī īsti nesapratu, kāpēc šis piemineklis ir šajā mūra pusē, jo diez vai krievi to paspāja fiksi uzcelt pirms Berlīne tika sadalīta.
Berlīnes mūris atstāja visu vecpilsētu austrumu pusē, un šeit tad parādās otrā neskaidrība. Kāpēc Berlīnē ir tik daudz krievu (valodu varēja dzirdēt visapkārt)? Mana hipotēze, ka viņi jau tur ir kopš VDR laikam, kad lietas valstī noteica padomju savienība, un droši vien arī daudzi cilvēki no krievijas sabraca. Nu tā kā pie mums.
Vienam pilsētā, kuru nezinu, nebija pārāk daudz ko darīt :) Bet kā viemēr patīkami (pat mazliet aizraujoši) redzēt ko jaunu.
