Man nepatīk, ka pa dienu sāp galva. Kuram gan patīk? Bet nu pēc diendusas galīgi nenāk miegs, un beidzot varu turēt solījumu un parādīt bildes
Vasara, 2007
Iesākumā gan pāris nejauši izvēlētas bildes no manām vasaras gaitām šeit. Jāatzīst, ka īpaši daudz tad nebildēju.
Šiem draugiem es centos iet ar līkumu. Nejutos īpaši omulīgi, kad tēviņi sāka ar mani “runāties”. Tā runā, ka pavasarī, kad būs jaunie zoslēni, būšot vēl jautrāk.
Savukārt šie centās man iet ar līkumu. Nesaprotu, kāpēc; es taču neesmu zosu tēviņš.
Acīmredzams, ka valdība kārtējo reizi mēģina apmuļķot lētticīgos ļautiņus.
Manu “kopmītņu” atpūtas telpa. Šeit mēs ik pa laikam sešos pēc vakariņām atpūtāmies. Es pat mazliet iemācījos, kā spēlēt. Bet nu viss labs, kas labi aizmirsts. Jāiet ciemos pie Jari, kurš tur dzīvo joprojām, un jāatsvaidzina prasmes.
Toronto. Šādā attālumā tiešām būtu negodīgi likt lielāku cenu, nekā 5 dolāri. Toties debesskrāpji saulrietā ir skaisti. Arī spēle saulrietā bija skaista.
Šajā brīdī viņi vēl ticēja uzvarai.
Vasaras beigās viens puisis no Ķīnas devās mājās, un tā kā es biju gandrīz vienīgais, kas ar viņu runājās, tad viņš man atstāja tās mantas, kuras nevarēja paņemt līdzi. Daļu no viņām es varonīgi pievārēju.
Vasaras beigās arī viens puisis no Latvijas devās mājās. Un pat mazliet bija sajūta, ka tiešām kaut kas ir pastrādāts. Attiecīgi, aldziņa. To, protams, es nevarēju dabūt pa tiešo uz savu kontu. Viena no jocīgajām lietām, ka ne bankomātos, ne bankās viņi (gandrīz) nekad nedod par 20$ lielākas naudas zīmes. Varbūt, viņu mērķis ir panākt, lai cilvēki lieto kredītkartes. Lai nu kā, kad cilvēki mani tagad ieraudzīja ar 50$ zīmi, viņi saprata, ka es esmu to noteikti dabūjis mainot valūtu Latvijā.
Māja
Kaut kad jau devu koordinātas savai mājai, tā kā varējāt apskatīt :D Tagad mazliet cilvēcīgāka pieejam: manis nevis satelīta uzņemtas bildes.
Mūsu viesistaba, kurā gan nekas daudz neatrodas. Šajā brīdī es, šķiet, rakstīju kādu vēstuli. Nē, mums nav WireLess. Pagaidām. Kā jūs noteikti neredzat, pa televīzoru iet hokejs. Visai pierasta lieta. Diezgan skumji, jo, ja spēlēja Toronto, tad viņi droši vien zaudēja. Vēl skumjāk, jo šīs čības man nesen saplīsa. Es gan zinu, kur tādas var nopirkt, bet tuvākajā laikā nedomāju braukt uz Rietumkrastu ;)
No tās pašas vietas apmēram deviņdesmit grādu leņķī ir mūsu virtuve. Tā kā ledusskapis pārsvarā ir visai pilns (bet ne piebāzts), tad beidzot varbūt jākļūst kā amerikānim – jāpērk saldētie pusfabrikāti, un jātur tie pašlaik pustukšajā saldētavā :D Vai arī saldējums.
O, jā, mēs šķirojam atkritumus. Mēs tikai viņus regulāri aizmirstam iznest.
94. ir mūsējā. Uz tā zilā cimdiņa ir rakstīt Ansis. Es gan mazliet ienīstu šīs baltās durvis, kurām ir pretīga atspere un kurām neredzu nekādu jēgu. Bet tomēr ne tik daudz, kā autobusa šoferīti, kura vienas dienas laikā pamanījās divos dažādos laikos aizvērt autobusa durvis gandrīz manā deguna priekšā, un vienkārši aizbraukt projām.
Viss no mazliet lielāka attāluma, ejot uz lielveikalu iepirkties. Tur gan var nokļūt arī pa tīrītiem ceļiem, bet šādi ir mazliet ātrāk. Galu galā, kārtīgos mīnusos bikses tāpat nepaliek slapjas.
Mūsu māja no otras puses. Man ir tumšais logs otrajā stāvā no koka uzreiz pa labi. Kārtējā diena, kad sniega kārta palielinājās par kādiem desmit centimetriem. Vienīgi mainīgais laiks to arī ik pa brīdim pakausē.
Skatoties otrā virzienā. Balta, un skaista nakts.
Šī ir tāda ziema, kas man patīk. Šodien nācu no veikala, un bija tāda sajūta, ka varētu vienkārši paskriet kādu āra aplīti. Radža gan man teica, ka es noteikti nokristu uz ledus. Muļķības. Viņš ir no Indijas, un nesaprot, kas ir tiešām apledojis ceļš. Žēl tik, ka kalni man nav tik tuvu.
Istaba
Istabas iekārtošanā neveicas tik labi, kā vēlētos. Daļēji tāpēc, ka nevaru atrast dažas lietas, ko tur vēlētos, dažas atrodu, bet nevēlos par viņām maksāt tādu summu, un es taču joprojām neesmu saņēmis savu naudu.
Bet nu es joprojām atceros, kā Zaķis slavēja Dārtu, ka viņa iekārto savu dzīves vietu, nevis vienkārši dzīvo tajā, kas ir. Es negribu atpalikt :D
Mans datora stūrītis. Es gan cenšos īpaši daudz pie datora nesēdēt, un, tā kā mans universitātes offisa galds ir reizes četras lielāks, tad arī te nekāda kārtīgā strādāšana nesanāk.
Tā kā es nopirktu nepareizu sadalītāju, un telefonam pietrūka kontaktligzdas, tad tas joprojām tup uz grīdas. Un es joprojām neesmu iemācījies, kā tam ieslēgt skaņu, lai es dzirdu, ka man kāds zvana. Man gan nav lielas ticības, ka man to zvanītāju būtu daudz :)
Mazliet par apakšējo plauktu. Par oriģinālo kalendāru jāpateicas jaukajai, autobusā uz Jelgavu satiktajai meitenei. Par brīnišķo mākslas darbu jāpateicas citai jaukākai, pirmo reizi autobusā uz Baldoni redzētajai meitenei. Savukārt par augļiem jāpateicas manam dienas ritmam – katru rītu es ceļos, un saprotu, ka man kaut kas ir jāēd, jo drīz ir jādodās uz Universitāti. Lai gan no rītiem parasti ēst negribas, kā gan var pateikt “nē” banānam vai apelsīnam. Un, ja jau viens “jā” ir pateikts, tad var arī otru pateikt omletei.
Nav jau tā, ka Kanāda ir viena vienīga izklaide. Apmēram šādi es varētu izskatīties kādā no saviem pārdomu brīžiem.
Viena no lietām, ko es savā istabā vēlējos, ir pie sienām pielikt savus mīļākos citātus. Tā kā šis ir īsākais no tiem, tad to vienkārši ar parasto zīmuli uzrakstīju. Kārtīgs datoru cilvēks uzreiz pateiks, kas pa fontu; ar burtu izmēru gan varētu būt grūtāk, jo es nespēju noticēt, ka spētu uzrakstīt visus burtus vienādi lielus.
Lai nu kā, šis process prasīja pārāk daudz laika un mazliet radīja šaubas, ka es tiešām spēšu tik viegli pēc tam izdzēst rakstīto, tāpēc pašlaik es prātoju alternatīvas pieejas. Runājot par to sirsniņu uz skapja durvīm – viņai vienkārši tur bija īstā vieta.
Paverot skapja durvis, izrādās, ka tur nav ne briesmonis, ne mans evil twin (ļaunais dvinis). Jo es esmu evil twin [šeit seko ļaunie smiekliņi].
Es biju aizgājis uz veikalu un mēģināju nopirkt drēbju pakaramos. Sadzīves preču daļā mani nosūtīja uz apģērbu daļu. Tur mani mēģināja sūtīt uz sadzīves preču daļu. Kad pateicu, ka tur jau biju, pārdevēja prasīja, ko tieši es vēlos. Kad parādīju, ka kaut ko tādu, uz kā karājas drēbes viņu nodaļā, viņa man vienkārši iedeva kaudzi ar pakaramajiem, no pārdotajām drēbēm, kurus citādi viņi tāpat izmestu ārā.
Savukārt tā ir skapja apakša. To, ka lietot veļas grozu ir forši, es nošpikoju Pasta ielā. Bet droši vien tas nav tas, kas pievērš jūsu uzmanību. Es izdomāju, ka, ja kādreiz kāds (vai kāda) pie manis ciemojās, man vajag bāriņu. Tā kā man patīk aģenta 007 cienīgi kokteiļi, tad nu man vajadzēja arī kādu šņabi. Pirmais iespaids pieejot pie attiecīgā plaukta bija graujošs, jo viss bija dārgs. Manas dzīves prioritātes saka, ka nav jēgas tērēt naudu dārgā alkoholā, tad es lūkojos pēc kaut kā lēta (tā runā, ka britu miljardieris Ričards Brensons, kurš ir viens no tiem cilvēkiem, kura dzīve mani savā ziņā iedvesmo (atgādiniet man, kāds bija svešvārds priekš šiem cilvēkiem), nekad nav tērējis vīna pudelei vairāk kā 15 mārciņas). Otrais iespaids bija mazliet labāks, jo pēkšņi stūrī, apakšējajā plauktā pamanīju Stolichnaya un Moskovskaya. Trešais iespaids bija pārsteidzošs – šī manta maksā tikpat, cik Absolut vai Finlandia. Tā kā otro no šiem nebiju mēģinājis, tad izvēle bija skaidra. Vēl diezgan interesanti, ka vienības cena praktiski nemainās no tā, kāds tilpums tiek iegādāts. Tādējādi droši var pirkt mazos tilpumus, kas ir labāk, vai ne?
Vispār runājot par alkoholu, arī Kanādā bija laiks, kad daudzās provincēs bija sausais likums, tāpāt kā ASV. Saprotot, ka tas īsti nestrādā, šeit (izņemot francisko Kvebeku) valdība pārņēma alkohola tirdzniecību savā kontrolē. Tādējādi, viņi pasaka, ko mēs varam nopirkt, kur mēs varam nopirkt (ne pārtikas veikalos), un cik daudz mēs maksāsim. Tāpēc daži brauc uz ASV pēc lētā alus :D
Mazliet izklaides
Vienu vakaru bijām noskaņojušies doties uz kino ar kaimiņu meitenēm. Ar tām pašām, ar kurām šad tad paspēlējam kārtis, vai uztaisām salsas treniņvakaru savā mājā.
Bilde, kurā es esot sabijies.
Indietis ir mans istabas biedrs Radža. Viņš saka, ka, ja viņam nebūtu indiešu akcents, viņš mierīgi varētu būt melnais. Bet es viņam mēģinu ieskaidrot, ka ādas krāsa nav vienīgas, un pat tad, kad viņš runātu kā Bronksā, viņš joprojām izskatītos pēc indieša.
Otrs puisis ir Skots – astoņus gadus Vankūverā dzīvojošs taivānietis, kura īstais vārds patiesībā nav Skots. Viņš dejo labāk par visiem, un man patīk, kā viņš izteicās par merengu (salsai līdzīgu deju): “Ja tu dejojot kaut kur pamani meitenes roku, tu to vienkārši paķer un sāc viņu griezt.”
Rina ir meitene no Japānas, pret kuru es kāvos ar spilveniem. Skotam joprojām ir video, un gan jau kaut kad es beidzot arī viņam to paprasīšu. Viņi visi trīs ir inženierijas maģistratūras studenti.
Beidzot arī kāda kanādiete, Karena. Jāpiebilst, ka mēs nespējām pietiekami ātri aiziet līdz 3.7 km attālajam kino un to nokavējām, tā kā mūsu lolojums, filma There will be blood, izpalika. Labā ziņa, ka biļetes ir derīgas līdz 2009. gada vasarai (šeit biļetes netiek pirktas iepriekš uz konkrētu filmu, nemaz necerot uz to, ka pirms seansa sākuma varētu izvēlēties sev sēdvietu) un ka mēs kino vietā aizgājām uz ļoti gardu kūku vietu. Pēc tam jauka 3.7 km pastaiga mājās, un kāršu spēles kamēr beidzot sasilst ausis. Es teiktu, tieši tādai jābūt sestdienai.
Redzētas bildes, kurās es spēlēju kērlingu. Piebildīšu tik, ka ledus šajā spēlē nav gludens, bet ar tādām kā sasaldētām ūdens pilītēm pa virsu, kā rezultātā akmeņi slīd labāk. Bet es varētu sekot sava klasesbiedra Gunārā ierosinājumam, un pamēģināt arī kaut ko uz gluda ledus, kaut ko ar bortā iegrūšanu, nevis slaucīšanu, saistītu :D Šodien tieši skatījos, kā maziņas metienītes spēlē hokeju, un gribējās pamēģināt.
Viena no manām pēdējā laika atkarībām ir klinškāpšana. Kaut kā baigi patīk, neskatoties uz to, ka īsti nesanāk. Kad sanāks, tad varbūt būs arī bildes ar mani darbībā. Tad nu es nesen nopirku apavus, un pēdējo astoņu dienu laikā uz climbing gym, vietu ar mākslīgo sienu, biju sešas reizes. Kā redzams, kurpes ir kādu izmēru mazākas par manu kāju. Tas gan tikai ir iesākums, tāpēc ka, jo ciešāki apavi, jo labāk. Un tā tiešām ir brīnišķīga sajūta, kad pēc kādas stundas šie apavi beidzot tiek novilkti. Galvenais, ka uz viņiem ir kruti ķinķēziņi sazīmēti :D
Un rokām neiet diži labāk. Uz tiem pirkstiem plāksteri nav tāpēc, ka man tas liktos stilīgi. Āda tomēr netur visas slodzes, un es to esmu pārbaudījis jau divreiz. Nejauki.
Priekš tiem ar īpašām spējām: Nemēģiniet izmantot šo rokas bildi manas nākotnes izzīlēšanai !!! Toties jūs drīkstat mēģināt noteikt tā koka vecumu.
Neviena no bildēm nav tā īsti saistīta ar manu darbu. Man vienkārši negribējās bildēt savus padsmit lapaspušu garos mājasdarbus, citu mājasdarbu kaudzes, kas man jālabo, Mathematica programmas, vai lasītos zinātniskos rakstus. Piebildīšu tik, ka offisā tiešām cenšos pavadīt vairāk laika kā mājās.
Tāpēc arī šad tad sagatavoju pusdienas līdzi ņemšanai, ko pēc tam vienkārši uzsildu mikroviļņu krāsnī. Bet nu ne vienmēr, un tad es mēdzu apciemot lejasstāvā esošo našķu automātu. Mana otrā atkarība ir šie divkumosu brūnumiņi (mans latviskojums). Parasti tie ir astoņi kumosi pāris minūšu laikā, un es atkal brīnos, kā paciņa jau var būt tukša.
Tas tad arī ir manas bildes. Kā teiktu angļi, ENJOY!