Te arī sensenis solītās 31. oktobra izbrauciena bildes. Sākumā maza iesildīšanās:

Šeit Kristīne rāda, kā ir paredzēts kāpt.

Pēc tam es mēģinu to atkārtot …

… kā arī mūku prom no rokas, kas tēmē uz manu dibenu. Patiesībā, apmēram pus minūti pēc šīs bildes uzņemšanas es sapratu, ka tomēr nespēšu tikt augšā. Tad nu es mēģināju tik/ šļūkt lejā. Tas radīja mazus nobrāzumus, bet kas daudz jautrāk, mana jaka uzķērās uz klints. Jā, tā nu es tur karājos … . Diemžēl citi tērēja laiku smejoties, nevis uzņemot bildi.

Sekojot Orvila prasītajam, salsas sakarā tiek piedāvāts vēl viens video. Kā mēs ar Karenu 28. martā mūsu dzimšanas dienā mēģinām dejot. Ai, tas bija mežonīgs pasākums!!!

Beidzot arī ieliku iekš YouTube video no mūsu pludmales izbrauciena 21. augustā. (Video var skatīties arī augstāka kvalitātē).

Tad nu man te daudzas bildes ar draugiem un mani – kopbildes.

1. jūlijs ir Canada Day – tāds kā Kanādas 18. novembris, kad tiek atzīmēta Kanādas pirmās konstitūcijas pieņemšana 1867. gadā (man patīk darboties kā žurnālistam un izrakt informāciju par to, par ko rakstu :D ). Sakarā ar to, arī pirmdiena 30. jūnijs mums bija brīva. Kopā sanāca tāda kā četru dienu nedēļas nogale. Nedēļas nogale, kura tika pavadīta visai lieliski visādos mazos pasākumos ar draugiem, piemēram, priecājoties par Spānijas uzvaru Euro 2008.

23. jūnijs

Bet pirms tam taču bija Līgo nakts. Šeit 23. un 24. jūnijs bija darba dienas, bet es centos to ignorēt. Uztaisīju šašliku, brīnumainā kārtā atradu veikalā ķimeņu sieru un iegādājos 10 Aldara Zelta. Ugunskura nebija, bet kopā ar Rinu un Radžu saulrietu sagaidījām, kopā ar Radžu alu arī izdzērām – viņam tika 3, man pārējās. Bet simtreiz vairāk gribējās būt kaut kur Latvijā.

Mans dzīvokļa biedrs Radža trenējas Rubika kuba risināšanā. Es diemžēl nezinu nevienu risinājuma soli. Tad mēs kopā saderējām pret Rinu, ka, ja viņa izmantojot internetu spēs kubu sagrozīt pareizi vienas stundas laikā, mēs katrs viņai dosim 50$. Viņas neveiksmes gadījumā mēs neko nedabūjam. Es gan ātri sapratu, ka derības bija muļķīgs solis. Lai nu kā, Rina sasniedza kaut kādu progresu, bet pēc 40 minūtēm viņa padevās. Kāpēc es teicu, ka muļķīgs solis? Atšķirībā no viņas, inženieres, es studēju datorzinātni un zinu, ka internetā noteikti ir jābūt algoritmam priekš šādas populāras problēmas – algoritmam, kuram es iedodu visu šķautņu izkrāsojumu, un algoritms man izdod soļus, kā to atrisināt. Arī manas spējas atrast Googlē to, ko vajag, laikam ir lielākas. Tad nu pēc viņas padošanās, es 15 minūšu laikā spēju pabeigt kubu. Protams, ka viņa nebija priecīga.

27. jūnijs

Caur Couchsurfing sapazinos ar divām lietuviešu daiļavām Sigitu un Ievu, kuras šeit pavadīs vasaru pie saviem radiem. Viņas gribēja, lai viņām parādu pilsētu, bet es jau pats te neko daudz nezinu. Diemžēl maza tā pilsēta, un to pašu mazumu viņas jau bija redzējušas. Tomēr, sanāca labi pavadīts laiks. Tā kā Lietuvā ir arī kaut kādas saulgriežu tradīcijas, tad nu izlēmu viņas piektdienā, 27. jūnijā, uzaicināt ciemos. Šoreiz jau es mēģināju pats uztaisīt ķimeņu sieru, un sanāca tīri labi. Iepriecināju meitenes ar lietuviešu alu un Prāta Vētras mūziku, kura darīja viņas trakas. Ieva esot bijusi uz viņu koncertu 3 reizes, un tad nu es varēju palielīties, ka esmu viņus redzējis Vilces Zaķu Pļavā spēlējam futbolu un ka viņu klases audzinātāja bija mana klases audzinātāja. Tā lūk. Mani mājas biedri gan sprieda ka Lietuviešu meitenes ir pārāk trakas priekš viņiem; viņi pat izteica hipotēzi, ka visi cilvēki no Baltijas valstīm ir traki.

30. jūnijs

Pirmdienā devāmies izbraucienā ar kanoe laivām. Brauciens krietni garlaicīgāks un īsāks par Fizmatu laivu braucienu, bet bija interesanti pabūt uz ūdeņiem. Un šķiet, ka nekad es nebiju braucis ar kanoe laivām.

1.jūlijs

Visbeidzot pati Canada Day. Mums blakus esošajā parkā bija liels pasākums ar visādām atrakcijām, bet nu nekas pārāk interesants tur nebija. Man vairāk bija tāda īptnēja sajūta: ir pagājis pus gads kopš esmu šeit; tā kā vajadzētu atskatīties, ko esmu sasniedzi no tā, ko gribēju, pie kā būtu jāstrādā vairāk. Vēl gan nav sanācis ar sevi saorganizēt šo pārdomu sesiju. Interesanti, ka pagājušo gad tieši ap šo laiku ierados Kanādā un Canada Day bija viens no maniem pirmajiem pasākumiem. Tīti akadēmiskā jomā, domāju, ka šī viena gada laikā esmu progresējis ļoti. Bet viemēr jau gribas vairāk.

Lai gan pirmajā dienā bijām par vēlu, lai tiktu iekšā parlamentā, mēs tikām iekšā divas dienas vēlāk.

Cauri Otavai tek upe, kas atdala, manuprāt, divas galvenās Kanādas provinces, Ontario un Kvebeku. Parlamenta ēka ir šīs upes krastā, Ontario pusē. Šajā krastā patiesībā ir visas galvenās valdības ēkas un citu valstu vēstniecības. Kaut kur tur tālumā vienā no augstajām ēkām ir arī Latvijas vēstniecība, kur cilvēki šķita ļoti iepriecināti, mani redzot. Pie reizes palūdzu arī iztulkot manas autovadītāja tiesības, kas ir pirmais solis, lai iegūtu Kanādas tiesības.Otavas Kvebekas puse, kur zāle ir zaļāka (kad beidzas viņiem garākā ziema) un debesis ir zilākas (kad pazūd šie bildē redzamie mākoņi). Kur cilvēki maksā mazākus nodokļus un saņem vairāk naudas no valdības (laikam draudi par neatkarības pasludināšanu strādā). Kur viņi runā franciski (jā, pilnībā pietiek ar to, ka pārbrauc upi), un pat STOP zīmes ir pārtulkotas franciski (pat Francijā tā nav). Kur viņi var nopirkt alkoholu jau no 18, nevis 19, gadu vecuma, kur alus un vīns pārdodās pārtikas veikalos, un kur to, šķiet, ka var brīvi lietot uz ielas.Pirmās dienas vakarā bijām uz vienu mazu bāriņu, kur spēlēja grupas the Acorn solists (šo to no grupas var paklausīties šeit). Man jau baigi patikās; it sevišķi viena ātrā dziesma, kuru nu nekādi nemāku atrast.Zirneklis ar ziloņkaula olām. Šo olu dēļ šis brīnums maksā daudzus miljonus, un tā cena kopš uzbūvēšanas ir dubultojusies. Tā kopija ir atrodama arī Bilbao Spānijā.Aprīļa vidus bija visai silts, tāpēc mums bija brīnišķīgs pikniks vienā no pilsētas parkiem. Ar ļoti daudziem politikas studentiem :D Un pat neviens no malas nepiekasījās, ka mēs nelegāli (jo joprojām atradāmies Ontario) tukšojām vēsu baltvīnu. Daļa no biedriem pamanījās nozust ātrāk, kā citi. Kolins ir tas ar strīpaino kreklu (:Kolīnas draugs Jan-Mark mūs otrajā dienā aizveda uz plage (pludmali) vienā no lielajiem Otavas parkiem.Un tur kalna galā ir māja, kur parasti tiek sagaidīti īpaši svarīgie valsts viesi.Vakarā mēs bijām uz viena Kolīnas un Kolina drauga atvadu ballīti. Tas ir, viņš uz kādu laiku brauc mācīties krievu valodu uz Sanktpēterburgu. Tad nu viņš centās tik vaļā no visa mājās esošā: grāmatām, alkohola, sēnēm … :D Piemēram, tagad man ir grāmata ar Kanādas karavīru stāstiem. Tiešām jautri spēlēt frisbiju uz Otavas ielām.Pēdējā dienā Otavā mēs vēlējāmies apskatīt arī kaut ko no kultūras. Beidzot! Runājot par muzejiem, man patīk vēstures muzeji, kas rāda kaut kādas senas kultūras. Un protams šeit Amerikā man gribas ko vairāk redzēt par indiāņiem. (Ai kā manam draugam Radžam nepatīk, ka lietoju šo vārdu, jo angliski tas nozīmē gan indiāņus, gan indiešus. Viņš saka, ka tā neesot viņu vaina, ka muļķa Kolumbs nespēj atšķirt Amerikas pamatiedzīvotājus no indiešiem. Haha!) Tad nu jau iepriekš biju dzirdējis par Civilizācijas muzeju Otavā kā īsto vietu, kur ko tādu apskatīt. (Muzejā gan arī bija daudz interesanta par kolonizatoriem, bet tas mani saistīja mazliet mazāk un mēs arī mazliet steidzāmies.)Kanādas indiāņu kultūra atšķīras no tiem, kas dzīvoja vairāk uz dienvidiem. Kaut vai tāpēc, ka viņiem bija jātaisa siltākas un nopietnākas mājas. Vēl man kaut kā stāv atmiņā, ka totēma stabi Kanādā vienmēr ir daudz augstāki. Vai kā man patīk krāsainas kultūras:

MonreālaKanādas kultūras un arī izklaižu galvaspilsēta. Lai gan no visām Kanādas pilsētām Monreālā ir visvairāk CouchSurfing cilvēku, šī ir vienīgā vieta, kur nesanāca atrast kādu pie kā palikt. Gan tādēļ, ka sāku vēlu meklēt, gan tādēļ, ka visiem ir eksāmenu laiks. Turpretim Otavā un Kvebekas Pilsētā jau pirmie, kam vaicāju, piekrita. Tā kā mēs līdz galam nezinājām, vai mums ir pie kā palikt, tad arī nerezervējām hosteli savlaicīgi, un tas hostelis, uz kuru gājām, bija pilns. Tad nu palikām tikai pa 5$ dārgākā (un joprojām lētā) viesnīcas numuriņā.Ceļojot kopā ar meiteni no Japānas, ir jābūt gatavam, ka agri vai vēlu viņa gribēs iet uz China Town (ķīniešu pilsētiņu) un ēst rīsus. Bet nu man jau patīk – tas noteikti ir lētāk, garšo labi, un domājams ka ir arī visai veselīgi.Bet šķiet, ka Rinai tīk arī eiropeiskās āra kafejnīcas :DMonreālas kalns, kurā mums tā arī nesanāca uzkāpt, jo bija sarunāts vakarā satikt vienu cilvēku. (Stap citu, gan Otavā, gan Monreālā mēs uz ielas uzskrējam kādam, ko jau iepriekš pazīstam. Nesaprotu, Kanādai taču būtu jābūt lielai!) Šajā dienā vēl joprojām bija kaut cik silts.Kad mēs teicām, ka mums joprojām nav kur palikt Monreālā, Otavā satiktais Jan-Mark mums ieteica couchsurfer  Pjēru-Olivjē. Es nejutos īpaši ērti dienu pirms ierašanās prasīt, vai viņš mūs var izmitināt. Tad nu es paprasīju, vai viņš vismaz grib hokeju skatīties kopā. Patiesībā viņš teica, ka mēs varam pie viņa palikt, bet nu no viņa vēstules es to tā precīzi nesapratu, un mēs jau paguvām iepriekš samaksāt par viesnīciņu. Lai nu kā, viņa mājās mums bija labs Hokeja un alus vakars.Spēles pēdējais periods bija visai depresīvs, jo Monreālas Canadiens gandrīz visu laiku zaudēja Filadelfijas Flyers. Bet nu beigās tomēr papildlaikā uzvarēja, un tad pilsētas ielas bija pilnas ar cilvēkiem un mašīnām, kas visu laiku taurē. Iepriekšējā Play-off sērija Monreāla uzvarēja Bostonu tikai ar septiņu spēļu palīdzību (sērija ir līdz četrām uzvarām), un pēc pēdējās spēles ielās bija pat grautiņi, tādējādi cieta daudzas policijas mašīnas un veikalu stikli. Šoreiz uz katra galvenās ielas stūra bija kāda pieci policisti. Njā, diemžēl šī pirmā spēle tā arī izrādījās vienīga, kurā Monreāla uzvarēja.Tad nu kopā par Pjēru-Olivjē pasēdējām mazliet vienā no bāriem uz tās pašas galvenās ielas. Laikam izskatījāmies pietiekami solīdi, lai mūs ielaistu. Un, neskatoties uz to, ka lielākā daļa kļavu sīrupa produktu man netīk, kļavu sīrupā alus bija tīri labs (laikam tāpēc, ka to sīrupu nevarēju īsti just :D). Plus, iespēja ņemt pēc patikas daudz zemesriekstus arī bija tīri laba. Varbūt gan ne īpaši veselīgi pirms gulētiešanas :(

Nākamajā dienā, staigājot pa Monreālas ielām.

Man kaut kā baigi veiksmīgi sanākt neapmaldīties pilsētās. Diez vai tādēļ, ka es esmu nodarbojies ar orientēšanos; drīzāk vienkārši vēlme kontrolēt situāciju un spēja kaut cik precīzi apzināties, kur ir ziemeļi. Šķiet, ka beidzot mums bija uzradusies karte, tā kā Rina beidzot varēja saprast, kur mēs esam :DMonreālai tāpat kā Kvebekas Pilsētai cauri tek Saint Lawrence upe, kas savieno Lielos ezerus ar Atlantijas okeānu un šķiet bija galvenais franču kolonizatoru ceļš iekšā Ziemeļamerikā. Nekāda dižā pludmale gan te nebija, bet man jau patīk jebkāda tipa ūdeņi.Pilsētas centrs skatoties no ostasŠķiet, ka šī upe ir bijusi ļoti, ļoti svarīga (un skatoties kartē ir viegli saprast kāpēc), un upes krastos ir diezgan daudz šaujamo pavērsti ziemeļaustrumu virzienā.

Mana japāņu draudzene gribēja, lai arī es esmu ziemeļaustrumu virzienā. Baigā!Kvebekas PilsētaLai gan Monreāla ir franču provincē, tur uz ielas es dzirdēju vairāk angļu valodu, nekā franču. Laikam jau visiem tā pilsēta patīk pārāk daudz un visi vienkārši brauc tur. Pavisam citādi tas bija Kvebekas Pilsētā. Pirmā tantiņa, kuru satikām un kurai prasījām ceļu, nemācēja ne vārda angliski. Un arī daudzi vēlāk satiktie cilvēki.Otrā atšķirība bija tā, ka jau tuvojoties pilsētai joprojām ceļa malās daudzviet varēja manīt sniegu. Izkāpjot no autobusa mēs pārliecinājāmies, ka siltais laiks tur vēl tā īsti nav sācies.Vēl runā, ka Kvebeka esot pati eiropeiskākā Ziemeļamerikas pilsēta. Laikam ar saviem tieši 400 gadiem arī viena no vecākajām (eiropiešu taisītajām).Kvebeka ir uzbūvēta tāda ļoti stāva krasta augšdaļā, un acīmredzot tā ir bijusi diezgan stratēģiski svarīga. Pilētas vidū ir liels forts, un arī blakus esošajā parka ir daudzas fortifikācijas celtnes. Sākumā es domāju, ka tas ir taisīts, lai franči aizsargātos no britiem, bet šķiet, ka patiesībā tajā laikā briti jau bija pakļāvuši frančus un galvenais ienaidnieks bija ASV. Kā es jokojos, visdraudzīgākā pilsēta ar vislielāko lielgabalu skaitu.Savukārt šī ēka man brīžiem atgādināja kaut kādu vampīru pārņemtu pili ……, bet dažreiz to pili no Comandos 2 devītās misijas :DManā mūžā pirmo reizi redzēju zaļu McDonald’s zīmi.

Vecākā Kanādas iela ar draudīgām lejkannām un maziem veikaliņiem ielas malās.

Ne gluži graffiti

Mmm…, tik jauki beidzot atkal mazliet sajuties kā Eiropā. Tiešām! Vismaz kā Francijā :)Kvebekas provinces karogi ar angļu fortu fonā …… un es kaut kur blakus fortamJapānā lielākā daļa cilvēku mīl datorspēles. Un tā kā es ceļoju ar vienu no viņiem, agri vai vēlu man bija jāuzņem Super Mario bilde :D

Pirms mēneša te vēl bija jumts. Šķiet, ka šī ir viena nozīmīga vēsturiska ēka, un ziņās tā tika pieminēta visai daudz. Es gan precīzi neatceros.Šo pilsētas bildi mēs uzņēmām no vienas viesnīcas augšējā stāva, un kad gājām no tās ārā, Krievijas hokeja izlase tieši ieradās.Abas naktis, ko pavadījām Kvebekā, mēs palikām dzīvoklī pie diviem franču pārīšiem. Lai gan nesanāca ar viņiem kopā pavadīt daudz laika, tik cik sanāca, tik bija jautri. Beidzot spēlēju Wii. Es laikam vairāk piekrītu tiem cilvēkiem, ka droši vien pēc nedēļas man tas Wii būtu pilnībā apnicis.Bildē redzamais ir tas, kas notiek, kad seši cilvēki dodas uz Kubu, un katrs drīkst atgriezties ar divām pudelēm.Labākais zemeņu saldējums, ko cilvēce jebkad radījusi un piedāvājusi man. Perfekts!!! Galvenais, ka es pat atceros, kā atrast īsto veikalu ;)Beigās mēs atmetām sākotnējos plānus par to, atpakaļceļā kaut kur paliksim pa nakti. Pēc nedēļas braukāšanas īsti negribējās vairs. Tad nu mēs pirmdienas rītā 5:30 kāpām autobusā. Kopā pavadot autobusos kādas 13 stundas, mēs bijām beidzot atpakaļ Waterloo. Atgriežoties no Kvebekas, es cerēju, ka dienvidu Ontario būs saglabājusi savu pirms nedēļas esošo siltumu, bet nekā. Un tad nu es paliku slims uz kādām piecām dienām. Haha, kā reiz viegli noslimoju savu pēdējo brīvo nedēļu pirms studiju atsākšanās!

Man bija mērķis ielūgt visus, ko šeit kaut cik pazīstu. Brīnumainā kārtā, lielākajai daļai ierodoties, kopā maksimuma brīžos bijām kādi 25 cilvēki. Droši vien gandrīz visi no tiem arī ir kādās no šīm bildēm.

Pārtiktas pazušana – sekunžu jautājums

Mans otrais mēģinājums taisīt picu, un šoreiz mazliet rīkoties, kā pienākas. Respektējot mājas biedru Maironu, man nācās protams atzīmēt “V”eģetāro picas daļu.

Izsalkušie vīri :D

Mairona speciāldarinājums Karenai. Man liekas, ka bija garšīgs, bet tajā dienā bija pārāk daudz kūkas un alkohola, lai visu atcerētos.

Nevar nepamanīt kūkas pievilkšanas spēku. Un šķiet, ka Rina ir sagatavojusi cīņai dakšiņu, lai tik viņa nepaliktu bešā.

Tā kā mani sagaidīja kūka jau pirmajās 26. marta sekundēs, tad šoreiz man tikai viena svecīte. Labi! Es jau pilnībā piekrītu, ka kūku skaits nedrīkst būt mazāks par svecīšu skaitu.

Šie singapūriešu puiši, Shaun un Japheth, ir riktīgs ļaunuma iemiesojums. Viņi jau iepriekš solījās, ka mēģinās mani piedzirdīt . . .

. . . un pasākuma gaitā viņi ļoti organizēti devās uz savu mērķi.

Taktikas gaužām vienkārša, vienkārši visi pēc kārtas (Shaun, Julian, Christine, …) pēkšņi grib iedzert uz manu veselību. Es gan īsti nesaprotu, cik gan veselīgi tas viss beigās sanāks :D

Pat mans kvantu studiju biedrs, Jamie.

Un pēc tam viņš pats izvēlas dzert no korķīša. Godīgi?

Labi, ka Rina un Yingkai ir gatavi uzņemties daļu nastas

Jubilāri (visās četrās bildēs mēs skatījāmies uz dažādām kamerām :D)

Dāvanas nedrīkst salīdzināt? Ai, vienalga; šie trīs sarūpēja pašas stilīgākās vakara dāvanas – no universitātes nozagti, apzīmēti klints kāpšanas akmeņi. Prieks pieķerties

Tik forši dzīvot divstāvu mājā. Var kāpelēt turpat.

Beidzot publiskai apskatei tiek piedāvāts arī mans biroja biedrs Sev ar draudzeni. Viņš izlēma pamest rokmūziķa karjeru kvantu skaitļošanos dēļ. Lūk cilvēks saprot, kas patiesībā ir forši!!! Hahaha!

*

*

*

Mājinieki protams palikuši pēdējie. Beigās visi bija vai nu saguruši, vai aprēbuši. Kurš kā spriediet paši! :D

Es īsti nezināju, kā šeit cilvēkiem ir ar tradīcijām. Tas ir, vai ballītēs parasti organizētājs gādā visu alkoholu, vai arī viesi. Tad nu es sekoju Latvijas pieredzei, sarūpējot mazliet “oficiālo” alkoholu. Singapūras draugiem nebija nekā (kā diez viņi plānoja mani sadzirdīt :D), bet kanādieši katrs nāca ar kasti alus. Tad nu nākamajā dienā joprojām gandrīz pilnā 12 pudeļu kaste bija statīvs dāvinātajam mākslas darbam :)

P.S. Mazliet tomēr cīnoties ar bildēm, man tāds novērojums, ka baltajiem cilvēkiem ir daudz tipiskāk dabūt sarkanās acis, nekā citiem. Diez tas tā vienmēr?

Kaut kas smieklīgs? Es nezinu, par ko es smējos tad, bet nu es smejos, kā es izskatos tajā bildē. Pret savu gribu, es pats mazliet izskatos kā ķīnietis :)

Amerikas Savienotās Valstis …

… un mēs ar Skotu, kaļot plānus, kā nelegāli šķērsot robežu.

Tas pats ūdenskritums. Es nezinu, vai šie augstie sniega/ledus kalni liecina par aukstu ziemu, vai tā ir tāda ikgadēja lieta, izskatījās tīri iespaidīgi.

Ūdens krāsa un pāris metrus biezais kūstošais slānis man atgādināja tās filmas par globālo sasilšanu Grenlandē. Bet nu mana ir tāda nelāga ticība, ka tur ir vēl trakāk :(

Vispār Niagara Falls ir tāda kā maza Las Vegas. Pilna ar visādām pasaku mājām.

Tāpat kā iekš Vegas, arī šeit ir lielās viesnīcas ar lielajiem kazino. Šeit mani mājas biedrs Mairons (centrā) beidzot redzams. Jā, daļa no mūsu ceļa bieriem pavadīja visu dienu kazino. Galu galā, dzērieni taču ir pa brīvu :D

Tēlojot vēso ..

Las Vegasā viņiem ir trīstāvīgie M&M un CocaCola veikali. Šiet ne gluzji trijos stāvos, bet Hershey’s veikals. Un tur lejā pie Rinas kājas ir tāda kā Hollywood zvaigzne.

Tad nu es visiem piedāvāju “Some kisses?”

Visbeidzot lielais pakava veida ūdenskritums.

Pieejot pavisam blakus (tas ir, mazas metāla sētiņas atdalīts), var redzēt, cik jauka straumīte. Šo upi laikam nav jēgas mēģināt pārpeldēt :D

Un tam visam papildus ūdenskrituma radītais lietus, kas padarīja visu padarīja slapju. Es mūsu kopbildē izskatos pēc tāda slapja suneļa.