Vasara vēl dzīva. Vasaras romances gan cauri. Nu var piesēst kabinetā pie galda un beidzot apjaust: pieaugušo dzīve nav joka lieta. Cenšoties katru dienu astoņas stundas veltīt tīri darbam, un kādas astoņas atlienējot miegam, astoņas tik paliek pāri. Un es joprojām nesaprotu kā ar tām var pietikt cilvēkam, kas pats sev gatavo ēst, pats ēd, pats dažreiz vēlas noskūties un ieiet dušā, dažreiz nevēlas, pats minās no punkta A uz punktu B, tad C, dažreiz P – pārtikas veikalu. Āā, un vēl jau kādreiz arī jāizlasa, ko draugi saka, kādreiz jāuzraksta kas pretim, jāapskata to fotouzņēmumi, un jānoskaidro, kāpēc tā dumā kredītkarte joprojām nestrādā. Nu pat nevaru iedomāties, kur iespraukt kādu laiku, lai izvingrinātu šo vai to muskuli. Lab, ka vairs nav uz randiņiem jāskrien. Bet varbūt, ne labi. Lai nu kā, kaut kā tas maģistra papīrs jāuzraksta. Vai ne?
Jāuzraksta gan! :) Kad uzrasktīs, tad būs tik daudz laika, ka nezinās, ko ar to iesākt :)
Nu nez. Man kaut kaa parasti nav taada probleema :D
Man arī nebija :) bet tagad, kad visas mācības un rakstu darbi beigušies, tad ir tāds aizdomīgs tukšums..
varbūt mēģini skaitīt pa četrām ;)
Ja divi četrinieki būs miegam un divi darbam, tad jau paliks divi posmi citām aktivitātēm, ne vairs viens :)
Tā atkal biju es.
Tur – augšā!
Nez, kur gan tas Dačuks to laiku atrod. Arī man – pāri nekas nepaliek un vienmēr kaut kam pietrūkst…