Jaunās pasaules meklējumos

Vakar no darbiem atrāvos agrāk, sēdos autobusā un braucu uz Toronto. Nežēlīgu sastrēgumu nomocīti, pēc gandrīz četrām stundām piestājam pie Rogers Cenre. Izdomājām, jāiet iekšā paklausīties mūziku. Iesildošo grupu nokavējām, kas nozīmēja, ka visu savu uzmanību varēsim koncentrēt uz U2. Reti kura no 50 000 stadiona sēdvietām bija tukša, un vēl pamatīgas cilvēku masas stāvēja kājās tā vidū. Vārdu sakot, daudz ļautiņu.

Man patīk U2 mūzika, bet es tomēr neesmu lielākais viņu fans. Bet kā saka, ja biļetes pa brīvu, kāpēc gan neaizlaist! Diezgan izdevīgi, ka viņu Eiropas uz Ziemeļamerikas 360° tūres galvenais labvēlis ir, būtībā, arī mūsu institūta lielākais draugs :) Diez vai es kļuvu par lielāku U2 atbalstītāju pēc šī koncerta, bet koncerts bija iespaidīgs, krāšņs, ar daudzām skaistām, labi zināmām dziesmām.

Es gan noteikti kļuvu par viņu skatuves dizaineru fanu! Sākumā tā mazliet atgādināja tādu milzīgu robot-zirnekli, tad kosmosa kuģi no kādas zinātniskās fantastikas filmas, tad abus divus kopā. Lielais 360° ekrāns, kas vienubrīd sadalījās simtos mazu ekrānu, uz ekrāna rādītais, dažādi kustīgi tiltiņi un, pavisam noteikti, gaismas efekti – viss kopā radīja brīnišķīgu šovu.

Protams, ka Bono, grupas līderis, neizpalika bez sava “pasaules pilsoņa” statusa demonstrēšanas. Hej, bet viņš ir rokzvaigzne, ne es, tā kā viņš var darīt savā koncertā ko grib. Un man jau arī nav nekas pretim. Dziesmas Bloody Sunday sākuma skatuve ietērpās zaļās krāsās, uz ekrāna parādījās kādi vārdi persiešu valodā, un tad sekoja daudzas foto ainas no šīgada nemieriem Irānā. Savukārt nākamo dziesmu viņi veltīja Aung San Suu Kyi, kura 1990. gadā tika ievēlēta par Birmas premjerministri, bet uzreiz pēc tam militāristi uzlika viņai mājas arestu.

Parasti grupas beidz koncertu. Un tad pēkšņi: ā, nekā, mēs uzspēlēs vel pāris dziesmas. U2 šādi mūs piečakarēja divreiz, bet iebildumu jau nekādu :)

Runājos ar tēti šodien par darbu un karjerām – par tām lielajām ar ūdeni pilnajām bedrēm, ar kurām man saistās lielākā daļa bērnības peldēšanās atmiņas. Un tad atcerējos vienu šīs vasaras piedzīvojumu, par kuru, protams, es nebiju jums pastāstījis.

Tā kā man te apkārt ūdens nemaz nav, vienu dienu ar Daru un Prijanku (jūsu ziņā paliek minēt šo divu dzimumus) izlēmām mīties ar riteņiem uz ziemeļiem, uz 30km attālo Eloru. Mans ritenis, joprojām izdvesdams dīvainas skaņas (mans minējums, gultņi čupā), tomēr izdzīvoja. Elorā pirmkārt jau apskatījām skaisto gravu, un mazliet arī pabradājām pa upīti tās dibenā. Bet tad devāmies uz karjeru peldēties. Varbūt gan to ir jāsauc par akmens lauztuvi.

Neskaitot to, ka tur bija pārāk daudz cilvēku, tā lauztuve vispār šika vieta. Tikai kādus 30 metrus attāla no upes. Pati lauztuve tāda liela bedre, ar pāris kantainiem stūriem, un lielākoties aplenkta ar augstām akmens sienām. Un arī dziļa, bet, diemžēl, vietām mazliet aizaugoša. Šķiet, ka tuvākā peldvieta Waterloo. Tā nu mēs tur aizmināmies, izpriecājāmies un tad 30km atpakaļ.

Re kur jums viena bilde ar gravu un trīs ar karjeru. Tā kā mans fotoaparāts bija (un joprojām ir) pazudis, tad visas bildes nācās meklēt Internetā. Vienu gan ar 2/3 no mums atradu.

Bet ziniet, ar augstām atsegtām akmens sienām ir tāpat kā ar atsegtiem gurniem: tās ieraugot, man rodas interese. Iedvesmojies no Krisa Šarmas kāpšanas piedzīvojumiem Maljorkā, piepeldēju tuvāk stāvākajām sienām, un pat mazliet pamēģināju palīst augšup. Liekas, ka varētu būt visai izaicinoši, interesanti, bet izdarāmi. Tiesa, ar basām kājām jau nav nekāda kāpšana.

Teorētiski brīdinājuma zīmes saka nelekt un nenirt (un it kā tās kāds ievērotu, kas neraksturīgi Kanādai), bet ne vārda par kāpšanu, un krišanu. Vai ne? Tā kā varētu ignorēt parkā esošos uzraugus. Kādam gan noteikti liksies interesanti, kāpēc mēs ar klints kāpšanas kurpēm ejam peldēties. :) Droši vien šis plāns nākamajam gadam. Jāgaida, kad biedre Kristīne atbrauks no Austrālijas, un ūdens atkal būs silts.

Vasara vēl dzīva. Vasaras romances gan cauri. Nu var piesēst kabinetā pie galda un beidzot apjaust: pieaugušo dzīve nav joka lieta. Cenšoties katru dienu astoņas stundas veltīt tīri darbam, un kādas astoņas atlienējot miegam, astoņas tik paliek pāri. Un es joprojām nesaprotu kā ar tām var pietikt cilvēkam, kas pats sev gatavo ēst, pats ēd, pats dažreiz vēlas noskūties un ieiet dušā, dažreiz nevēlas, pats minās no punkta A uz punktu B, tad C, dažreiz P – pārtikas veikalu. Āā, un vēl jau kādreiz arī jāizlasa, ko draugi saka, kādreiz jāuzraksta kas pretim, jāapskata to fotouzņēmumi, un jānoskaidro, kāpēc tā dumā kredītkarte joprojām nestrādā. Nu pat nevaru iedomāties, kur iespraukt kādu laiku, lai izvingrinātu šo vai to muskuli. Lab, ka vairs nav uz randiņiem jāskrien. Bet varbūt, ne labi. Lai nu kā, kaut kā tas maģistra papīrs jāuzraksta. Vai ne?