Jaunās pasaules meklējumos

Pirms sestdienas biju stāvējis uz sniega dēļa 4 stundas, un tās pašas vairāk kā 2 gadus atpakaļ.

Pēc sestdienas, 13 stundas.45 minūšu laikā no savām mājām ar pilsētas sabiedrisko transportu, bez jebkādām problēmām, nokļuvu līdz vietējam pauguram, sauktam par Čikopī. Biju kopā ar trīs austrāļiem, kas nekad nebija dēļojuši. Viņi izlēma piedalīties kaut kādā masu nodarbībā, kur māca snovborda pamatus. Tā kā man arī nekādu pamatu nebija, negribēju palikt viens un cena īpaši no tā nepaaugstinājās, arī pieteicos. Liekas, ka bija noderīgi. Pirmkārt jau, tā kā viss notika tā pakāpeniski, tad arī pakāpeniski izstrādājās arvien lielāka pārliecība, ka es varu dēli uz tā kalna kontrolēt. Latvijā, cik atceros, es sāku ar kaut ko grūtāku un man nebija īsti jausmas, kā ar to dēli apieties. Otkārt, lai aizdomātos līdz dažām tehniskām īpatnībām vajadzētu kādu laiku, bet te man viņas pateica priekšā. Vēlāk gad eksperimentālā kārtā sapratu, ka vienu tehniku viena no instruktorēm man pateica nepareizi :D

Pēc kādas vienas ar pus, divām stundām nodarbība bija galā, un tad jau devos brīvgaitā :) Pēc kāda laika brīvi līkločoju lejup pa treniņkalnu līdz sapratu, ka šo nobraucienu varu mierīgi veikt gendrīz nevienu pagriezienu tā arī neveicot. Tad nu pamazām devos uz stāvākām, garākām un noteikti ka interesantākām vietām.

Nezinu kā tagad ir uz Latvijas kalniem, bet mani pārsteidza, ka tik daudz cilvēki valkāja ķiveres. Kādi 80%. (Kanādieši vienmēr valkā ķiveres arī braucot ar riteni). Varbūt nepilngadīgajiem ir obligāti tās jāvalkā, un viņu tur bija diezgan daudz. Droši vien pieaugušie uz šādiem nenopietniem kalniņiem nebraukā. Tajos nobraucienos, kur bija visādas instalācijas priekš lekšanas un citādiem brīnumiem, ķiveres pavisam noteikti bija obligātas. Man arī bija ķiverīte, jo viņa nāca līdzi pa brīvu nomājot dēli. Vakarā, kad gāju gulēt bija tāda jokaina sajūta, ka joprojām kaut kas galvā būtu :D

Sēdēju ar kaut kādu kundzīti pacēlājā, un sākām runāties. Te pēkšņi viņa jautā, vai esmu latvietis. Sāku domāt, vai man uz abģērba kaut kur ir karogs, un saprotu, ka nav. Pirmo reizi kāds mani pareizi atpazina pēc mana akcenta. Viņa bija Kanādā ilgu laiku dzīvojusi čehiete, kam esot pāris latviešu draugi. Joprojām nespēju beigt priecāties, ka beidzot kādam tas ir izdevies :)

Brīnumainā kārtā muskuļi šodien nesāp. Kakls gan tāds krietni dīvains. Jāiet uztaisīt kārtējā tējiņa.

This entry was posted on Monday, February 23rd, 2009 at 5:13 am and is filed under Kanādas atšķirības, Pasākumi. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. Both comments and pings are currently closed.