Vakar atkal biju klints-kāpt uz kaimiņu pilsētu Guelph. (Iekštelpās, protams.) Atkal sniga. Dodoties ceļā uz mūsu treniņzāli, bieži izvēlējāmies iet pa brauktuves malu, ne ietvi, jo brauktuves ir daudz labāk tīrītas. Tas mums lika kārtējo reizi apzināties, ka šī ir autovadītāju valsts.
Nereti gadās saskarties ar kādu ielu, kurai ir ietve tikai vienā malā. Un es nerunāju par kaut kādām pilsētas nomalēm, nē, gandrīz centrā. Veikali pie kuriem nav iespējams normāli pieiet. It īpaši ziemā (vasarā iešana pāri zālājam varētu līdzēt).
Šķiet, ka vēl viens no autovadītāju kultūras radītajām lietām ir šeit par plazām dēvētie laukumi. Būtībā plaza ir tāds kā liels mazu veikaliņu ielenkts stāvlaukums. Un gandrīz katrā plazā šie veikali ir daudz maz vienādi – kāds kafijas veikaliņš, burgeru ēstuvīte, lēto krāmu veikaliņš, frizētava, banka, vēl viena ēstuvīte, puķu veikaliņš, … . Vispār man šīs plazas liekas tādas ļoti bezdvēseliskas. Varbūt vienīgais izņēmums ir Universitātes Plaza, kura ir tieši blakus kampusam, un pārsvarā tur cilvēki iet kājām. Plus, kafejnīcas, ēstuves un bāri ir pilnas ar studentiem (citās plazās nereti tās kafejnīcas ir tukšas) un viss liekas dzīvīgs.
… pietiek par šo tēmu. Vēl šodien Kanāda mani piespieda staigāt ar saules brillēm ziemā (kas šeit ir bieži novērojams). Lielā saule, kas atspīd arī baltajā sniegā, citādi vienkārši liek vērt acis ciet. Šodien jāiet skatīties viena no Ziemeļamerikas kultūras sastāvdaļām, kas man patīk – Super Bowl, amerikāņu futbola gada nozīmīgākā spēle!
Kārtējo reizi Super-Bowl nelika vilties it nemaz. Intriģējoši!