Jaunās pasaules meklējumos

Beidzot mans veģitārais mēnesis ir galā. Nav tā, ka es ikdienā ēstu daudz gaļas un ka man tā daudz pietrūktu. Man daudz vairāk pietrūka tā brīvības sajūta, ka varu ēst ko vēlos. Tad nu dodamies atzīmēt un pasūtu kārīgu steika gabalu. Tik gards, ka mēli var norīt! MMMmmm…!!!

Pirms tam pierunāju “man nepatīk spriedzes filmas” draudzeni nākt ar mani kino, uz Max Payne. Filma ir taisīta pēc grandiozi labas datorspēles ar tādu pašu nosaukumu, un tas uzliek tādu augstāku latiņu. Skatoties filmas reklāmas rulliti, bija lietas, kas man teica: “Šī ir jāredz”, bija, kas teica “Te varētu būt vilšanās”. Es teiktu, ka bija labāk, kā gaidīju. Spēlei tik raksturīgās zili pelēcīgās krāsas un stāsta stāstīšanas veids bija, manuprāt, labi pārnests uz filmu. Lai gan precīzi neatceros spēli, arī stāsts bija labs. Pat manai “man nepatīk spriedzes filmas” draudzenei patikās.

Skatoties gan pirmo reiz novēroju sev vienu interesantu īpatību. Filmas stāsts bija tāda liela mistērija, un man bija tā cerība, ka filma tā arī viņu neatrisniās. Parasti ir otrādi. Bet ziniet, laikam tik daudzās filmās ir mistērijas, kas beigās tiek sabojātas ar kaut kādu švaku izskaidrojumu, kas sagrauj mūsu iztēli. Nē, nevajag visu zināt!

1. oktobris iesākas 2:37 naktī, kad pēc diezgan aizņemtas nedēļas, es pabeidzu pēdējo darbu un eju gulēt.

Kādas septiņas stundas vēlāk pamostos un sāku gatavoties savam izbraucienam. Laika prognozes ir piepildījušās: divu dienu laikā no nourīga sniega uz zemes laikapstākļi ir mainījušies līdz +15. Kristīne, Denijs, Klints un es dodamies uz Niagāras upi kāpt lielos akemņos - uz zemes guļošos klints bluķos. Pa ceļam iebraucam vienā kafejnīcā paņemt kādas uzkodas. Izbraucam no stāvvietas, un pēkšņi dzirdam būkšķi. Secinājums: ūdens un maize pārāk labi neturas uz mašīnas jumta! Vietējos savā starpā nosaka: “Un es domāju, ka es esmu atpalicis”.

Ierodamies pie upes, un kā vienmēr tur viss izskatās skaisti. Mana otrā reize; šoreiz viss tāds rudenīgs, ne pavasarīgs. Tā mēs kādu laiku klaiņojam no akmens uz akmeni, spīdzinādami savus pirkstus uz asajām klintsgabalu malām. Īpaši interesants bija pēdējais akmens, kurā mēģinājām uzkāpt. Vispār, kāpjot ārā viss ir daudz bailīgāk kā iekštelpās, jo apakšā nav liels biezs matracis. Tā vietā ir viens maziņš, pāris draugi, kas rūpēŗas par to, lai es nekristu uz muguras tur kur nevajag, un milzum daudz asu akmeņu. Bet nu es tomēr uzdrīkstos kaut ko tehniski sarežģītāku - uzkarināt kāju vienā līmenī ar manām rokām. Tā nu es tur karājos un mēģinu izdaritt pēdējo soli, lai tiktu akmens augšā. Nekā, spēki zūd un saprotu, ka būs vien jākrīt lejā. Pašļūcu kādu gabalu uz leju, nobrāžu roku, bet vēl turos pie klints. Lab, laidīšos vaļā, lai mani ķer. Te piepeši, mana jakas kabata uzķeras uz viena izciļņa, un mans lejā tikšanas plāns gluži nestrādā. Tad man rodas plāns B, mēģināšu izšļūkt cauri manai jakai - lai tā paliek karājoties, ka tik es pats lejā. Bet kakls pārāk cieš, un es palieku puskails karājoties. Viesiem lieli prieki, pat man. Lai nu kā, draugi mani mazliet pacēla, un es varēju noāķēties. Atziņa, nekādu kabatu! (pāris bildes varētu sekot)

Atgriežos mājās! Deviņi vakarā un jādodas uz Visu Svēto Nakts pasākumu. Monikas ierosināts, uzmeistaroju tādu ātru Super Mario kostīmu (arī šeit būs bildes). Es jau ieminējos par savu aizņemtību nedēļas laikā, kas neļāva uztaisīt neko diži izcilu. Mans lielākais pārsteigusm, Universitātes klubā, uz kuru gāju, priekšā jau bija vismaz kādi 5 Super Mario un daudziem ir arī līdzi Luidži, Princese, Sēne un citi datorspēles varoņi. Latvijā dzīvojot es nekad nebūtu iedomājies, ka nebūšu vienīgais Super Mario pasākumā. Es toties biju aktīvākais un vismazāk autentiskais :D Man patika mana drauga Žona ķengura kostīms. Viņš pat dabūja dzeremnaudu savā kabatā :) Mans pirmais Halloween pavadīts tīri labi!