Bija desmit vakarā, kad pēdējā septembra dienā devos uz Universitātes SubWay. Pēc divām stundām oktobris ir klāt, un man vēl pēdējo reizi ir jāizjūt brīvība. Pasūtu sešu collu bekona sendviču un tad lēnām eju caur kampusu izbaudot katru tā kumosu; kā mutē sajaucās maizes, paprikas, salātu un bekona patīkamās garšas. Nu sajūta gluži tāda kā filmā Harold & Kumar Go to White Castle vai pēdējā How I Met Your Mother sērijā.
Lieta tāda, ka oktobrī Rina un es esam veģitārieši. Joprojām gan neesmu dzirdējis labu argumentu, kāpēc cilvēkiem nevajadzētu ēst gaļu. (Tiesa, esmu dzirdējis labus argumentus, kāpēc ir slikts tās gaļas “ražošanas” process, kuru pārsvarā patērējam). Nesen klausījos kādu drauga ietektu video, par to ka mēs patērējam krietni vairāk gaļu, kā vajadzētu. It sevišķi šeit, Ziemeļamerikā. Drīzāk es neesmu kādu pamatotu iemeslu vadīts, bet gan vairāk tieši eksperimentēju vai varu izdzīvot bez gaļas. Ja nu pēkšņi mani izskalo uz vienuļas salas, man būtu jābūt spējīgam …
P.S. Domāju, ka 1. novembrī būšu makten izsalcis un prasīšu “vēlvien’ cūciņ!”
Man pietrūkst SubWay..
Un vispār es pēdējā laikā cenšos vairāk pievērsties gaļas ēšanai, nekā senāk.. man ne prātā nenāk atteikties :)
Man arii nepraataa nenaak. Bet es peec tam vareeshu novembrii daudz vairaak izbaudiit :D