Šodien bija pirmā kārtīgā nodarbību diena. Laikā neierados ne uz vienu no savām divām lekcijām. Pirmā lekcija bija pārcelta uz vēlāku laiku, un laikā, kad tā sākās, man bija sarunāta tikšanās ar profesoru, kura kursam būšu TA (mācīšanas palīgs). Savukārt pēc šīs lekcijas man bija 5 min laikā jāsoļo uz pusotra kilometra attālo nākamo lekciju. Ja būtu zinājis, ka iepriekšējā lekcija pārcelta un nu man ir maz laika, būtu paķēris riteni. Pagaidām par lekcijām nevaru vēl neko daudz spriest. Vienu lekciju pasniedz mans profesors, bet man gribās vairāk pastāstīt par otru.
Ierodos uz Mathematical Foundations of Computer Networking lekciju ar kādu 10 minūšu nokavēšanos. Kā parasti pirmajās lekcijās, profesors stāsta par ko kurss būs, kā tiks organizēts, vērtēts utt. Kurss ietveršot sešas tēmas, un pēc katras būšot maziņš eksāmens. Ko, eksāmens? Lielākā daļa graduate (maģ./dokt.) kursu tiek vērtēti uzdodot mājasdarbus un noslēgumā lielāku darbu, kā, piemēram, izlasīt kādu rakstu un uzrakstīt eseju. Tad nu profesors S.Keshav mēģina paskaidrot. Viņš reiz kādam studentam esot prasījis, kāpēc eksāmeni ir sliktāki par mājasdarbiem, jo mājasdarbi var prasa daudz vairāk studenta laika.
students: “Ja mums ir eksāmens, tad mums ir jāzina viss materiāls, ne tikai tas tiek prasīts.”
profesors: “Bet tas taču ir labi.”
students: “Jā, bet gatavojoties eksāmenam mums ir daudz jāmācās.”
profesors: “Jo labāk.”
Tā saruna esot turpinājusies, un jo vairāk students esot mēģinājis paskaidrot to, kāpēc eksāmeni esot slikti, jo pārliecinātāks par eksāmenu nepieciešamību tapa profesors. Tad nu viņš mums šodien prasīja, vai kāds uzdrīkstas nākt klajā ar argumentu, kāpēc nevajadzētu eksāmenus. Ne arguments, ka tas paņems vairāk nodarbību laiku, ne tas, ka profesoram būs vairāk darba, nelīdzēja.
Jāpiemin, ka neskatoties uz sešiem eksāmeniem (varbūt latviski gan būtu piemērotāk tos skaut par kontroldarbiem), mums būs arī mājasdarbi. Plus, nodarbību sākumā viņš var saukt mūsu vārdus un lūgt mums celt rokas.
Izklausās skarbi? Ne velna!!! Kā izrādās, roku celšana nav priekš “apmeklējuma atzīmes”, bet gan tādēļ, ka viņš grib iemācīties visu, apmēram skaitā 30, studentu vārdus, un to viņš plāno izdarīt kādās trīs, četrās nodarbībās. Gala atzīme veidojas šādi: 1) students aizsūta profesoram e-pastu ar atzīmi, kādu viņš vēlētos 2) profesors ieliek studentam šo atzīmi. Tas jau skan labāk! Profesora pamatojums bija apmēram sekojošs.
“Iekš graduate skolas nevienam atzīmes nerūp. Ja tu es pabeidzis doktorantūru, mēģini dabūt darbu un intervijā tev prasa, kāda bija tava atzīme manā kursā, tad zini, ka tu esi uzrakstījis savu doktora darbu tik slikti, ka salīdzinājumā ar to slikta atzīme manā kursā būtu nekas. Savukārt, ja tavs doktora darbs ir spīdošs, neviens tev nekad par šo atzīmi neprasīs. Man šķiet, ka ir prasība, ka studentiem katrā kursā atzīmei ir jābūt vismaz 75, bet profesori parasti graduate studentiem liek 80 par to vien, ka viņi ir dzīvi.”
Pagājušo reizi, kad viņš esot pasniedzis šo kursu, neviens neesot prasījis 100. Bet ja būtu, viņš būtu devis (atgādinājums – Kanādā ir simts ballu sistēma).
Vēl viena interesanta mācīšanas iezīme: profesors stāstot līdz pirmais cilvēks sāk iemigt, un tad ņem kādu 3 minūšu pārtraukumu. Tad nu sanākot lekciju sadalīt tādos kā divdesmit minūšu intervālos. Pēdējais intervāls gan ir garāks, jo uz lekcijas beigām cilvēki sāk mosties.
Liekas briizhiem, ka man nepietruukst lekcijas, profesori..
lai gan bija licies, ka pietruukst gan.
tad Nu veiksmi Tev ! hehe
Tā pēdējā ideja par gulēšanu ir baigi laba. Jo manuprāt tas ir vispārzināms fakts, ka nevar tik ilgi kā mūsu lekcijas noturēt uzmanību normāls cilvēks. T nu es parasti migu ciet..