Radīto filmu skaita ziņā, Indijas filmu industrija ir lielākā pasaulē. Lielākā tās daļa ir Bombejā bāzētā Bolivuda. Nosaukums Bollywood ir vārdu Bombay un Hollywood salikums. Kā izrādās viņiem ir arī Kollywood, Punjwood, Tollywood, … . Un, kad es prasīju savam indiešu draugam Radžam, kāpēc viņiem visi tie nosaukumi tādi ‘ollywood-iski’, viņam tie šķita vienīgie dabiskie nosaukumi:D Radža bija stāstījis par to, kāds ir indiešu kino, un nesen viņš mums arī parādīja vienu visai svaigu filmu Bommarillu. Tad nu skatoties es spēju arī saprast, cik daudzas no viņa teiktajām lietām par kino un Indijas kultūru kopumā ir pareizas.
Bommarillu ir radīta iekš Tollywood, kas ir bāzēta Andhra Pradesh reģionā. Tur galvenā valoda ir telugu (kas vismaz man gan izklausās tāpat kā hindi, Indijas izplatītākā valoda), un šajā valodā arī bija filma. Telugu valoda šķiet ir ļoti ātra, jo filmas laikā ar grūtībām sekoju līdzi subtitriem. Vēl viena Indijas tendence, ko novēroju filmā, ir tā, ka indieši ļoti bieži savos teikumos iepin angļu vārdus, jo Indija tika pamatīgi angliskota britu okupācijas laikā (piemēram, vienīgais īsti populārais sports viņiem ir krikets).
Tipiskas indiešu filmas pamatā ir mīlas stāsts. Šī filma nebija izņēmums. Šādus stāstus ir ļoti viegli radīt, piemēram, ņemot vērā, ka Indijā ir ļoti maz laulību, kas ir dēļ mīlestības – pārsvarā vecāki atrod saviem bērniem dzīves partnerus. Bet brīnumainā kārtā viņi šķirās arī krietni retāk.
Dziesmas ar dejām ir neatņemama Indijas kino sastāvdaļa. Bet ne jau tradicionālās dejas, bet kārtīgs disko. Katrā kārtīgā filmā ir vismaz piecas dziesmas. Šajā bija sešas. Un bieži vien tās nemaz kārtīgi neiederās kontekstā. Piemēram, šajā filmā, vienu dziesmu puisis dziedāja staigājot pa Eiropas ielām, bet filmas darbība nemaz tur nenorisinājās. Daudzās dziesmas padara arī filmu krietni garāku, tāpēc apmēram filmas vidū parādās uzraksts “starpbrīdis” (intermission), un uz kādām desmit minūtēm skatītāji var izlocīt kājas. Protams, ka tas notiek visai saspīlētā filmas brīdī :) Vēl jāpiebilst, ka aktieri tikai tēlo, ka viņi dzied; labam aktierim nav jāmāk dziedāt, dejot gan.
Vispār man jau ļoti patika. Kaut kas savādāks. Filma bija ļoti dzīvīga, un spilgtām krāsām pieblīvēta. Krāsainākā filma, ko pēdējā laikā esmu redzējis. Noteikti ieteiktu jums, ja ir iespēja, noskatīties.
P.S. Interesanti bija arī pavērot, cik īpatnēji viņiem ir daži žesti un cik perfekti viņi dažreiz sakrīt ar Radžas žestiem. Piemēram, galvas kustība šī video 2:32 minūtē ir tipiska indiešu lieta :D
he he, shis raksts man atgaadinaaja par sho – http://www.youtube.com/watch?v=UJWcrRgQse4 :)
PS: tam dzhekam, Russell Peters, vecaaki ir no Indijas
Perfekts raksturojums! Russell Peters taapeec jau ir mega populaars, ka vinjsh zina, ko runaa :D
Paldies, Ansi!Tu mani bagaatini ;)