Jaunās pasaules meklējumos

Šajā semestrī mācos tikai vienu priekšmetu, un tāpēc cenšos tajā būt cik labs vien iespējams. Pie tam, tas ir tiešām priekšmets, kas mani interesē un kurā man patīk, kā pasniedzējs stāsta. Bet tie mājasdarbi ir vienkārši mokoši. Mums kopā ir trīs mājasdarbi, no kuriem tikko pabeidzu otro. Mājasdarbs sastāv no pieciem uzdevumiem, no kuriem daži ir tādi, kurus mēģināju atrisināt kādas trīs dienas.

Rīt (otrdien) man tas ir jānodod, bet joprojām neesmu atrisinājis otro uzdevumu. Tā kā pasniedzēji ir draudzīgi pret maģistratūras un doktorantūras studentiem, tad es mierīgi varētu sev palūgt termiņa pagarinājumu, bet es sapratu divas lietas.

Pirmkārt, lai gan uzdevumu nevaru atrisināt pilnībā, kaut ko tomēr varu izdarīt. Un galu galā, ir daudzi uzdevumi ar kuriem mēs dzīvē (un matemātikā) netiekam līdz galam galā, bet starprezultāti arī ir (pierakstīšanas) vērti.

Otrkārt, nav jēgas tērēt visu savu laiku cīnoties ar kādu problēmu, kas pagaidām nav manā līmenī. Varbūt labāk patērēt laiku lai vismaz kaut ko pamācītos. Augstlēcēji jau arī nesāk ar 2.30. Mācoties LU es kaut kā vairāk tendējos uz pētniecību, bet nu saprotu, ka labāk vienkārši lasīt grāmatas, jo nav ka mēģināt kaut ko pētīt, ja nav īsti sajēgas ko un kā (un kāpēc) pētīt.

P.S. Visiem tiem, kas tomēr izturēja, un izlasīja manis rakstīto līdz galam: Vakar es ņēmu rokā draugu uzdāvināto pavārgrāmatu un pirmo reizi mūžā uzcepu maizi. Gardu itāļu maizi. Tā kā man nepatīk veikalos esošā ar gaisu piepūstā tostermaize, tad es varētu biežāk cept pats. Papildus stimuls ir tas, ka šeit (un arī lielākajā daļā dzīvokļu) elektrība un komunālie pakalpojumi ir ierēķināti īrē,  tā kā šāda maize arī izmaksā lētāk.

This entry was posted on Tuesday, March 4th, 2008 at 7:09 am and is filed under Kulinārija, Lietas ko droši vien atklāju pēdējais. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.