Brīnumzemē

October 30th, 2009

Psyclone Sestdien sajutos kā Alise, un devos uz Kanādas Brīnumzemi (Canada’s Wonderland), iespējams lielāko atrakciju parku Kanādā. Mana cerība bija tāda, ka tā kā ārā bija nežēlīgi auksts un mēs tur ieradāmies tikai septiņos vakarā, tad parks būs pustukšs. Vai ne? Tā kā oktobra beigās brīnumi beidzās un Brīnumzeme slēdzas, parks bija piebāzts. Un rindās uz atrakcijām nācās pavadīt krietnu laiciņu. Viena atziņa ir tāda, ka rindā stāvot tie dzelži un tie augstumi liekas biedējošāki, nekā tad, kad esi iesēdies iekšā un piesprādzēts krēslā. Tad jau vairs neko …

Vēl viena motivācija braukt aukstā laikā bija cerība, ka es pārsalšu, un ienīdīšu to vietu, un nekad negribēšu atgriezties un tērēt naudu. Bet nekā, jau nolūkoju pāris lietas, ko darīt nākamo reizi, uz kurām šoreiz rindas bija nepievaramas. Piemēram šis (ieskaitot visus rupjos vārdus un sievieti blakus) ir manu darāmo lietu sarakstā:

Quantum Tamers

October 24th, 2009

Šodien pirmo reizi mūžā biju uz kino, kad zālē bija vairāki no filmas veidotājiem. Pie tam, starptautiskos prestižos kino festivālos atzinību ieguvusi filma! Kventins Tarantino gan nebija ieradies. Tiesa, viņam arī nav nekādas saistības ar filmu.

Dokumentālā filma saucās Quantum Tamers, un būtībā skaidro, ko es daru, priekš cilvēkiem, kam nav ne jausmas, ko es daru. Vispār tāda jokaina, bet tai pat laikā interesanta un uzjautrinoša. Filmas reklāmas rullītis gan nav pārāk piesaistošs, bet tāpēc [šeit] var apskatīt pāris ainas no filmas.

Ja jūs jautāsiet, kāpēc es lieku saites kvādrātiekavās, tad atbilde ir pavisam vienkārša: pārāk daudz laika esmu pavadījis rakstot maģistra darbu. Bet tādēļ tas ar ir gandrīz pabeigts. Vakar pabeidzu pēdējo sakarīgo nodaļu, un tagad tik vēl jasacer ievads un nobeigums. Viss notiek!

Tūlīt ķeršos klāt asins pudiņam! Jēē! Tā šeit Kanādā viņi sauc asins desas, un tas izklausās daudz foršāk! Galu galā, neesmu jau viņas ēdis kādus gadu laiku, un atceros, ka vienu brīdi viņas bija numur viens manā visvairāk ienīsto ēdienu sarakstā. Ķiršu-zileņu ievārījums arī gatavs piedalīties visā procesā. Lai man laba apetīte!

U Divi

September 17th, 2009

Vakar no darbiem atrāvos agrāk, sēdos autobusā un braucu uz Toronto. Nežēlīgu sastrēgumu nomocīti, pēc gandrīz četrām stundām piestājam pie Rogers Cenre. Izdomājām, jāiet iekšā paklausīties mūziku. Iesildošo grupu nokavējām, kas nozīmēja, ka visu savu uzmanību varēsim koncentrēt uz U2. Reti kura no 50 000 stadiona sēdvietām bija tukša, un vēl pamatīgas cilvēku masas stāvēja kājās tā vidū. Vārdu sakot, daudz ļautiņu.

Man patīk U2 mūzika, bet es tomēr neesmu lielākais viņu fans. Bet kā saka, ja biļetes pa brīvu, kāpēc gan neaizlaist! Diezgan izdevīgi, ka viņu Eiropas uz Ziemeļamerikas 360° tūres galvenais labvēlis ir, būtībā, arī mūsu institūta lielākais draugs :) Diez vai es kļuvu par lielāku U2 atbalstītāju pēc šī koncerta, bet koncerts bija iespaidīgs, krāšņs, ar daudzām skaistām, labi zināmām dziesmām.

u1.jpeg

Es gan noteikti kļuvu par viņu skatuves dizaineru fanu! Sākumā tā mazliet atgādināja tādu milzīgu robot-zirnekli, tad kosmosa kuģi no kādas zinātniskās fantastikas filmas, tad abus divus kopā. Lielais 360° ekrāns, kas vienubrīd sadalījās simtos mazu ekrānu, uz ekrāna rādītais, dažādi kustīgi tiltiņi un, pavisam noteikti, gaismas efekti – viss kopā radīja brīnišķīgu šovu.

u2.jpg

Protams, ka Bono, grupas līderis, neizpalika bez sava “pasaules pilsoņa” statusa demonstrēšanas. Hej, bet viņš ir rokzvaigzne, ne es, tā kā viņš var darīt savā koncertā ko grib. Un man jau arī nav nekas pretim. Dziesmas Bloody Sunday sākuma skatuve ietērpās zaļās krāsās, uz ekrāna parādījās kādi vārdi persiešu valodā, un tad sekoja daudzas foto ainas no šīgada nemieriem Irānā. Savukārt nākamo dziesmu viņi veltīja Aung San Suu Kyi, kura 1990. gadā tika ievēlēta par Birmas premjerministri, bet uzreiz pēc tam militāristi uzlika viņai mājas arestu.

Parasti grupas beidz koncertu. Un tad pēkšņi: ā, nekā, mēs uzspēlēs vel pāris dziesmas. U2 šādi mūs piečakarēja divreiz, bet iebildumu jau nekādu :)

Lauztuve

September 6th, 2009

Runājos ar tēti šodien par darbu un karjerām – par tām lielajām ar ūdeni pilnajām bedrēm, ar kurām man saistās lielākā daļa bērnības peldēšanās atmiņas. Un tad atcerējos vienu šīs vasaras piedzīvojumu, par kuru, protams, es nebiju jums pastāstījis.

Tā kā man te apkārt ūdens nemaz nav, vienu dienu ar Daru un Prijanku (jūsu ziņā paliek minēt šo divu dzimumus) izlēmām mīties ar riteņiem uz ziemeļiem, uz 30km attālo Eloru. Mans ritenis, joprojām izdvesdams dīvainas skaņas (mans minējums, gultņi čupā), tomēr izdzīvoja. Elorā pirmkārt jau apskatījām skaisto gravu, un mazliet arī pabradājām pa upīti tās dibenā. Bet tad devāmies uz karjeru peldēties. Varbūt gan to ir jāsauc par akmens lauztuvi.

Neskaitot to, ka tur bija pārāk daudz cilvēku, tā lauztuve vispār šika vieta. Tikai kādus 30 metrus attāla no upes. Pati lauztuve tāda liela bedre, ar pāris kantainiem stūriem, un lielākoties aplenkta ar augstām akmens sienām. Un arī dziļa, bet, diemžēl, vietām mazliet aizaugoša. Šķiet, ka tuvākā peldvieta Waterloo. Tā nu mēs tur aizmināmies, izpriecājāmies un tad 30km atpakaļ.

Re kur jums viena bilde ar gravu un trīs ar karjeru. Tā kā mans fotoaparāts bija (un joprojām ir) pazudis, tad visas bildes nācās meklēt Internetā. Vienu gan ar 2/3 no mums atradu.

lauz1.JPG

lauz2.jpg

lauz3.jpg

lauz4.jpg

Bet ziniet, ar augstām atsegtām akmens sienām ir tāpat kā ar atsegtiem gurniem: tās ieraugot, man rodas interese. Iedvesmojies no Krisa Šarmas kāpšanas piedzīvojumiem Maljorkā, piepeldēju tuvāk stāvākajām sienām, un pat mazliet pamēģināju palīst augšup. Liekas, ka varētu būt visai izaicinoši, interesanti, bet izdarāmi. Tiesa, ar basām kājām jau nav nekāda kāpšana.

Teorētiski brīdinājuma zīmes saka nelekt un nenirt (un it kā tās kāds ievērotu, kas neraksturīgi Kanādai), bet ne vārda par kāpšanu, un krišanu. Vai ne? Tā kā varētu ignorēt parkā esošos uzraugus. Kādam gan noteikti liksies interesanti, kāpēc mēs ar klints kāpšanas kurpēm ejam peldēties. :) Droši vien šis plāns nākamajam gadam. Jāgaida, kad biedre Kristīne atbrauks no Austrālijas, un ūdens atkal būs silts.

8 + 8 + 8 = nepietiek

September 4th, 2009

Vasara vēl dzīva. Vasaras romances gan cauri. Nu var piesēst kabinetā pie galda un beidzot apjaust: pieaugušo dzīve nav joka lieta. Cenšoties katru dienu astoņas stundas veltīt tīri darbam, un kādas astoņas atlienējot miegam, astoņas tik paliek pāri. Un es joprojām nesaprotu kā ar tām var pietikt cilvēkam, kas pats sev gatavo ēst, pats ēd, pats dažreiz vēlas noskūties un ieiet dušā, dažreiz nevēlas, pats minās no punkta A uz punktu B, tad C, dažreiz P – pārtikas veikalu. Āā, un vēl jau kādreiz arī jāizlasa, ko draugi saka, kādreiz jāuzraksta kas pretim, jāapskata to fotouzņēmumi, un jānoskaidro, kāpēc tā dumā kredītkarte joprojām nestrādā. Nu pat nevaru iedomāties, kur iespraukt kādu laiku, lai izvingrinātu šo vai to muskuli. Lab, ka vairs nav uz randiņiem jāskrien. Bet varbūt, ne labi. Lai nu kā, kaut kā tas maģistra papīrs jāuzraksta. Vai ne?

Kā akā iekritis

May 29th, 2009

… tātad, pie kā es paliku?

Jā, būdams pārāk liels perfetkcionists, ja es kaut ko daru, tad es to daru kārtīgi. Vismaz cenšos, un pat mazliet vairāk nekā kārtīgi. Savukārt tas diemžēl prasa daudz laika. Tā es sapratu arī par savu blogu; sapratu, ka pārāk daudz laika un teikumus manā prātā tas aizņem. Vai nu es daru kaut ko kārtīgi, vai nedaru nemaz, un … . Jūs redziet manu izvēli. :( Diemžēl nedēļā ir tikai 7 dienas, dienā tikai 24 stundas, ejot gulēt es uzlieku modinātāju astoņas stundas vēlāk, bet vienmēr guļu deviņas, un tā tālāk.

Būtībā, esmu sācis krietni prioritizēt savas nodarbes: kam veltīt daudz laika, kam ne. Aprīlim beidzoties, es esmu pabeidzis visus savus maģistrantūras kursus, un tagad atliek vien uzrakstīt maģistra darbu līdz gada beigām. Tad nu tagad esmu sev uzspiedis arī daudz ciešāku darba grafiku. Lai gan nemaz tik ciešs viņš nav, pēkšņu jūtu, ka nekam citam vairs neatliek laika. Piemēram, klintskāpšanai.

“Daru kārtīgi, vai nedaru nemaz” principa dēļ atmetu salsas nodarbības jau kaut kad februāra beigās. Kaut kādas prasmes gan man joprojām ir, un labprāt ceturtdienu vakaros aizeju uz klubiņu tās izmantot.

Man patīk dzīve. Tajā ir tik daudz lietas, kuras labprāt daru vai gribētu darīt. Bet tas laiks :( Brīdī, kad es cenšos samazināt savu hobiju skaitu, nāca tieši jauns hobijs. No maija sākuma es spēlēju regbiju. Man jau ļoti patīk. Pirmajās trijās treniņu nedēļās esmu pamanījies dabūt gan zilu aci, gan pāris punus, gan nobrāzumus uz visām iespējamajām ekstremitātēm. Un pagājušo sestdien bija arī mana pirmā oficiālā spēle. Pamanījos nospēlēt visas 80 minūtes, un beigās arī vinējām vienu citu Ontario provinces pilsētu (es gan nespēlēju komanadā, kas pārstāv Waterloo stiprākajā divīzijā, bet tomēr). Gandrīz pat izdevās izdarīt piezemējumu savā pirmajā spēlē, bet, ak, ovālā bumba izslīdēja no manām rokām un nenoķēru piespēli. Tagad nevaru sagaidīt nākamo splēli.

Kas vēl jauns? Hmm … Kaut kā liekas, ka pagajušo gad vasara nāca ātrāk. Visu gadu jūtoties siltuma badā, es te ik pa brīdim aizsapņojos par sērfošanas ceļojumu uz kādu siltāku vietu. Redzēs.

Un vispār, pirmie četri gada mēneši bija tādi nekādi. Liekas, ka nekas nenotika. Varbūt daļēji arī tādēļ, ka dzīvoju mājā ar visai nesabiedriskiem ļautiņiem (vai arī ļautiņiem, kuriem bija daudz draugu, un jaunas paziņas neinteresēja). Tagad gan nav diži savādāk, bet tā kā ir silts, tad var brīvi pārvietoties, un doties pats meklēt savus sen nesatiktos draugus :)

Tā lūk …

Dēlis 1

February 23rd, 2009

Pirms sestdienas biju stāvējis uz sniega dēļa 4 stundas, un tās pašas vairāk kā 2 gadus atpakaļ.

Pēc sestdienas, 13 stundas.45 minūšu laikā no savām mājām ar pilsētas sabiedrisko transportu, bez jebkādām problēmām, nokļuvu līdz vietējam pauguram, sauktam par Čikopī. Biju kopā ar trīs austrāļiem, kas nekad nebija dēļojuši. Viņi izlēma piedalīties kaut kādā masu nodarbībā, kur māca snovborda pamatus. Tā kā man arī nekādu pamatu nebija, negribēju palikt viens un cena īpaši no tā nepaaugstinājās, arī pieteicos. Liekas, ka bija noderīgi. Pirmkārt jau, tā kā viss notika tā pakāpeniski, tad arī pakāpeniski izstrādājās arvien lielāka pārliecība, ka es varu dēli uz tā kalna kontrolēt. Latvijā, cik atceros, es sāku ar kaut ko grūtāku un man nebija īsti jausmas, kā ar to dēli apieties. Otkārt, lai aizdomātos līdz dažām tehniskām īpatnībām vajadzētu kādu laiku, bet te man viņas pateica priekšā. Vēlāk gad eksperimentālā kārtā sapratu, ka vienu tehniku viena no instruktorēm man pateica nepareizi :D

Pēc kādas vienas ar pus, divām stundām nodarbība bija galā, un tad jau devos brīvgaitā :) Pēc kāda laika brīvi līkločoju lejup pa treniņkalnu līdz sapratu, ka šo nobraucienu varu mierīgi veikt gendrīz nevienu pagriezienu tā arī neveicot. Tad nu pamazām devos uz stāvākām, garākām un noteikti ka interesantākām vietām.

Nezinu kā tagad ir uz Latvijas kalniem, bet mani pārsteidza, ka tik daudz cilvēki valkāja ķiveres. Kādi 80%. (Kanādieši vienmēr valkā ķiveres arī braucot ar riteni). Varbūt nepilngadīgajiem ir obligāti tās jāvalkā, un viņu tur bija diezgan daudz. Droši vien pieaugušie uz šādiem nenopietniem kalniņiem nebraukā. Tajos nobraucienos, kur bija visādas instalācijas priekš lekšanas un citādiem brīnumiem, ķiveres pavisam noteikti bija obligātas. Man arī bija ķiverīte, jo viņa nāca līdzi pa brīvu nomājot dēli. Vakarā, kad gāju gulēt bija tāda jokaina sajūta, ka joprojām kaut kas galvā būtu :D

Sēdēju ar kaut kādu kundzīti pacēlājā, un sākām runāties. Te pēkšņi viņa jautā, vai esmu latvietis. Sāku domāt, vai man uz abģērba kaut kur ir karogs, un saprotu, ka nav. Pirmo reizi kāds mani pareizi atpazina pēc mana akcenta. Viņa bija Kanādā ilgu laiku dzīvojusi čehiete, kam esot pāris latviešu draugi. Joprojām nespēju beigt priecāties, ka beidzot kādam tas ir izdevies :)

Brīnumainā kārtā muskuļi šodien nesāp. Kakls gan tāds krietni dīvains. Jāiet uztaisīt kārtējā tējiņa.

Hokejs

February 14th, 2009

Biju otrdien uz hokeju, Ontārio Hokeja Līgas spēli. Kaspara Daugaviņa Mississauga St. Michael’s spēlēja ar vietējiem Kitchener Rangers.

Tā kā decembrī biju uz hokeju Rīgā, tad varēja salīdzināt. Kaut gan OHL ir junioru līga, pat šeit spēle ir daudz “kanādiskāka” – šaurs laukums, daudz spēka spēles un, protams, neviens neiejaucas 1-pret-1 kautiņos (spēles laikā, t.i., pāris minūšu laikā, bija divi). Es biju arēnā gandrīz vienīgais, kas atbalstīja Mississauga komandu. Man patika!

Pirmais periods beidzās 1-1, kaut gan vietējie izskatījās stiprāki :( Savukārt otrajā Mississauga jau bija labāki, un 4-1. Tad nu es paliku mazliet piriecīgāks :D Pie trešā perioda beigām bija 4-2, un skatītāji pamazām sāka pamest savas vietas. Arī pus minūti pirms beigām tas pats rezultāts. Bet tad desmit sekunžu laikā divi vārti un neizšķirts! Ko tādu nebiju pat televīzijā redzējis.

Nu tad jau nāca arī 5 minūšu papildlaiks. Kādu pus minūti pirms beigām lecu kājās un nebiedzu priecāties, dejot un kliegt. Daugaviņš iemeta uzvaras vārtus viesiem! Jēēē!!!

P.S. Latvijas līdzjutēji ir daudz labāki, dzīvīgāki!

P.P.S. Beizot atradu iekš YouTube manas mīļākās Kanādas reklāmas, kas reklamē Molson Canadian alu. Šis pat iederās pie hokeja tēmas, jo reklāmas ir par to, kādi ir kanādieši, un kā nu bez hokeja :D

Autovadītāju valsts

February 1st, 2009

Vakar atkal biju klints-kāpt uz kaimiņu pilsētu Guelph. (Iekštelpās, protams.) Atkal sniga. Dodoties ceļā uz mūsu treniņzāli, bieži izvēlējāmies iet pa brauktuves malu, ne ietvi, jo brauktuves ir daudz labāk tīrītas. Tas mums lika kārtējo reizi apzināties, ka šī ir autovadītāju valsts.

Nereti gadās saskarties ar kādu ielu, kurai ir ietve tikai vienā malā. Un es nerunāju par kaut kādām pilsētas nomalēm, nē, gandrīz centrā. Veikali pie kuriem nav iespējams normāli pieiet. It īpaši ziemā (vasarā iešana pāri zālājam varētu līdzēt).

Šķiet, ka vēl viens no autovadītāju kultūras radītajām lietām ir šeit par plazām dēvētie laukumi. Būtībā plaza ir tāds kā liels mazu veikaliņu ielenkts stāvlaukums. Un gandrīz katrā plazā šie veikali ir daudz maz vienādi – kāds kafijas veikaliņš, burgeru ēstuvīte, lēto krāmu veikaliņš, frizētava, banka, vēl viena ēstuvīte, puķu veikaliņš, … . Vispār man šīs plazas liekas tādas ļoti bezdvēseliskas. Varbūt vienīgais izņēmums ir Universitātes Plaza, kura ir tieši blakus kampusam, un pārsvarā tur cilvēki iet kājām. Plus, kafejnīcas, ēstuves un bāri ir pilnas ar studentiem (citās plazās nereti tās kafejnīcas ir tukšas) un viss liekas dzīvīgs.

… pietiek par šo tēmu. Vēl šodien Kanāda mani piespieda staigāt ar saules brillēm ziemā (kas šeit ir bieži novērojams). Lielā saule, kas atspīd arī baltajā sniegā, citādi vienkārši liek vērt acis ciet. Šodien jāiet skatīties viena no Ziemeļamerikas kultūras sastāvdaļām, kas man patīk – Super Bowl, amerikāņu futbola gada nozīmīgākā spēle!

Blakusprodukti

January 25th, 2009

Parasti, ja kāds pārtikas produkts valstī nav pieprasīts, tad tas ir grūti pieejams vai arī tā cena ir drausmīgi augsta (kā, piemēram, biezpienam). Taču ar manu šīs nedēļas atklājumu ir pavisam citādāk. Tas ir blakus produkts, tāpēc tā produkcija ir neizbēgama. Vistu sirdis un guzas. Labā ziņa ir tā, ka šiet cilvēki tās neēd (droši vien, izņemot ķīniešus, jo tie ēd visu, kas kustās), un tāpēc to cena ir ļoti zema. Ņamm…