Jaunās pasaules meklējumos

9. decembrī beidzot ieradīšos uz menesi Latvijā. Liekas, ka tas jau ir tādā kā rokas stiepiena attālumā, un bieži vien jau vairāk domāju par to, ko darīšu tur, nekā par to, kas vēl jāpagūst šeit.

Mums te atkal snieg. Es gan daudz no tiem 20cm nevaru izbaudīt (un uzņemt labāku sniega bildi), jo nu jau kādu laiku esmu apslimis. Tiesa, viss tagad jau iet uz labo pusi.

Vēl tik pielikšu bildi ar manu pirmo veiksmīgi izcepto ceturtdaļgadsimta dzimšanas dienas kūku.

Priecīgus svētkus.

Kaut kad ne pārāk ilgi pēc Eiropas apceļošanas ar auto-stopiem nopirku grāmatu The Lonely Planet Guide to Experimental Travel. Draugi, kas paguva manu grāmatu izlasīt pirms manis, teica, ka esot ļoti laba. Tad nu es beidzot sekoju viņu ieteikumam.

Grāmata sastāv no daudziem (40) īsiem ceļošanas stāstiņiem. Šī gan nav parastā ceļošana, bet katrā stāstiņā ir kaut kas ļoti specifisks. Specifisks ceļamērķa izvēlē; veidā, kā mēs apskatām pilsētu, un ko mēs tajā meklējam, pārvietošanās veidā, tajā, kā mēs dokumentējam (piemēram, fotografējām) savu ceļojumu, vai tamlīdzīgi. Piemēram, stāsts Nr.8. Ejam uz kādu no pilsētas bāriem un pasūtam dzeramo. Pēc tam, prasām bārmenim, kurš ir viņa mīļākais bārs. Tur arī dodamies un atkārtojam to pašu procedūru. Tā mēs varam staigāt no vienas vietas uz otru, trešo, ceturto, … . Labs veids kā uzzināt ko vairāk par pilsētu. Stāsts Nr 13. Paņemam karti un skatāmies, kur ir tuvumā (vai ne tik tuvumā) kāda vieta, kur ir gan garuma gan platuma koordinātas ir veseli skaitļi. Tur arī ceļojam (daudzi apkopo stāstus no saviem ‘veselo grādu’ ceļojumiem šajā lapā: http://www.confluence.org/ ).

Katrs ‘eksperimenta apraksts’ sastāv no pāris teikumiem, kāda tad būs galvenā šī ceļojuma metode, tad seko tāds garāks (dažreiz ar vēstures ievirzi) stāstījums par to, kāpēc šī metode varētu būt interesanta, un tad visbeidzot seko kāda ceļotāja stāsts par viņa piedzīvojumiem, realizējot šo metodi dzīvē.

Šo to no grāmatas esmu jau redzējis cilvēkus darām dzīve, šis tas man liekas ļoti interesants, un tāds, ko pats labprāt realizētu. Katrā ziņā, interesanta lasāmviela.

Es pietiekami labi zinu gan amerikāņu futbola, gan regbija noteikumus, lai spētu izbaudīt šo spēļu skatīšanos. Biju visai pārliecināts, ka amerikāņu futbols ir cēlies no regbija (daudzi spēles elementi ir visai līdzīgi), tomēr atšķirības noteikumos ir pārāk lielas, lai redzētu, kā tieši viena spēle ir pārveidojusies par otru. Šķiet, ka pēc sarunas ar brālēnu Māri un mazas izpētes, esmu atradis starpposmu starp abām spēlēm. Rugby league (sporta veids, kura latviskais tulkojums droši vien joprojām būt regbijs, bet patiesībā ir cita spēle). Tiesa gan, noskatoties pasaules čempionāta spēli Jaunzēlande - Papua Jaungvineja, esmu sapratis, ka rugby league pagaidām nespēju izbaudīt.

Beidzot mans veģitārais mēnesis ir galā. Nav tā, ka es ikdienā ēstu daudz gaļas un ka man tā daudz pietrūktu. Man daudz vairāk pietrūka tā brīvības sajūta, ka varu ēst ko vēlos. Tad nu dodamies atzīmēt un pasūtu kārīgu steika gabalu. Tik gards, ka mēli var norīt! MMMmmm…!!!

Pirms tam pierunāju “man nepatīk spriedzes filmas” draudzeni nākt ar mani kino, uz Max Payne. Filma ir taisīta pēc grandiozi labas datorspēles ar tādu pašu nosaukumu, un tas uzliek tādu augstāku latiņu. Skatoties filmas reklāmas rulliti, bija lietas, kas man teica: “Šī ir jāredz”, bija, kas teica “Te varētu būt vilšanās”. Es teiktu, ka bija labāk, kā gaidīju. Spēlei tik raksturīgās zili pelēcīgās krāsas un stāsta stāstīšanas veids bija, manuprāt, labi pārnests uz filmu. Lai gan precīzi neatceros spēli, arī stāsts bija labs. Pat manai “man nepatīk spriedzes filmas” draudzenei patikās.

Skatoties gan pirmo reiz novēroju sev vienu interesantu īpatību. Filmas stāsts bija tāda liela mistērija, un man bija tā cerība, ka filma tā arī viņu neatrisniās. Parasti ir otrādi. Bet ziniet, laikam tik daudzās filmās ir mistērijas, kas beigās tiek sabojātas ar kaut kādu švaku izskaidrojumu, kas sagrauj mūsu iztēli. Nē, nevajag visu zināt!

1. oktobris iesākas 2:37 naktī, kad pēc diezgan aizņemtas nedēļas, es pabeidzu pēdējo darbu un eju gulēt.

Kādas septiņas stundas vēlāk pamostos un sāku gatavoties savam izbraucienam. Laika prognozes ir piepildījušās: divu dienu laikā no nourīga sniega uz zemes laikapstākļi ir mainījušies līdz +15. Kristīne, Denijs, Klints un es dodamies uz Niagāras upi kāpt lielos akemņos - uz zemes guļošos klints bluķos. Pa ceļam iebraucam vienā kafejnīcā paņemt kādas uzkodas. Izbraucam no stāvvietas, un pēkšņi dzirdam būkšķi. Secinājums: ūdens un maize pārāk labi neturas uz mašīnas jumta! Vietējos savā starpā nosaka: “Un es domāju, ka es esmu atpalicis”.

Ierodamies pie upes, un kā vienmēr tur viss izskatās skaisti. Mana otrā reize; šoreiz viss tāds rudenīgs, ne pavasarīgs. Tā mēs kādu laiku klaiņojam no akmens uz akmeni, spīdzinādami savus pirkstus uz asajām klintsgabalu malām. Īpaši interesants bija pēdējais akmens, kurā mēģinājām uzkāpt. Vispār, kāpjot ārā viss ir daudz bailīgāk kā iekštelpās, jo apakšā nav liels biezs matracis. Tā vietā ir viens maziņš, pāris draugi, kas rūpēŗas par to, lai es nekristu uz muguras tur kur nevajag, un milzum daudz asu akmeņu. Bet nu es tomēr uzdrīkstos kaut ko tehniski sarežģītāku - uzkarināt kāju vienā līmenī ar manām rokām. Tā nu es tur karājos un mēģinu izdaritt pēdējo soli, lai tiktu akmens augšā. Nekā, spēki zūd un saprotu, ka būs vien jākrīt lejā. Pašļūcu kādu gabalu uz leju, nobrāžu roku, bet vēl turos pie klints. Lab, laidīšos vaļā, lai mani ķer. Te piepeši, mana jakas kabata uzķeras uz viena izciļņa, un mans lejā tikšanas plāns gluži nestrādā. Tad man rodas plāns B, mēģināšu izšļūkt cauri manai jakai - lai tā paliek karājoties, ka tik es pats lejā. Bet kakls pārāk cieš, un es palieku puskails karājoties. Viesiem lieli prieki, pat man. Lai nu kā, draugi mani mazliet pacēla, un es varēju noāķēties. Atziņa, nekādu kabatu! (pāris bildes varētu sekot)

Atgriežos mājās! Deviņi vakarā un jādodas uz Visu Svēto Nakts pasākumu. Monikas ierosināts, uzmeistaroju tādu ātru Super Mario kostīmu (arī šeit būs bildes). Es jau ieminējos par savu aizņemtību nedēļas laikā, kas neļāva uztaisīt neko diži izcilu. Mans lielākais pārsteigusm, Universitātes klubā, uz kuru gāju, priekšā jau bija vismaz kādi 5 Super Mario un daudziem ir arī līdzi Luidži, Princese, Sēne un citi datorspēles varoņi. Latvijā dzīvojot es nekad nebūtu iedomājies, ka nebūšu vienīgais Super Mario pasākumā. Es toties biju aktīvākais un vismazāk autentiskais :D Man patika mana drauga Žona ķengura kostīms. Viņš pat dabūja dzeremnaudu savā kabatā :) Mans pirmais Halloween pavadīts tīri labi!

S n i e g ! ! !

Manā istabā pēkšņi parādījušās kaut kādas mušas. Vienu dienu tās ietusē uz spoguļa. Esmu gatavs veikt manevru, izņemu no atvilknes sērkociņus un dezodorantu. Tas ir mans tipiskais komplekts cīņai ar kukaiņiem. Aizšķiļu kociņu un … . Mana lielākā vilšanās AXE dezodorantos! Lai gan uz tā ir brīdinājuma zīme, ka tas ir ļoti uzliesmojošs, tas nodzēš manu sērkociņu. Un tā divas reizes pēc kārtas.

Beidzot tač jāizlasa tās grāmatas, ko esmu pircis kādus pāris gadus atpakaļ. Tagad bija reize priekš Stīvena Hokinga (prieks, ka pat latviskajā Vikipēdijā ir ieraksts par viņu) grāmatas “Īsi par laika vēsturi”. Šī varētu būt vipopulārzinātniskākā grāmata fizikā, pārdota kādos 9 milionos kopiju un iztulkota kādās 40 valodās, tai skaitā latviešu.

Īsumā, grāmata ir par mūsu pašreizējo skatījumu, kā funkcionē un kā ir radusies pasaule. Tādejādi daudz tiek runāts par Lielo Sprādzienu, melnajiem caurumiem, laika un telpas deformētību, elementārdaļiņām, nenoteiktības principu, un tamlīdzīgām lietām. Profesora Hokinga rakstīšanas stils ir apbrīnojams. Tik saprotami uzrakstīt par tik ļoti sarežģītām lietām ir ļoti, ļoti grūti, bet viņam tas ir izdevies ļoti veiksmīgi (es lasīju anglisko, ne latvisko, versiju). Būtībā viņš stāsta par to, kā mūsu skatījums uz pasauli ir mainījies laika gaitā. Pašam Hokingam ir ļoti lieli nopelni šo uzskatu mainīšanā, un tāpēc brīžiem grāmata arī kļūst patīkami personiska.

Gan viegli saprotama, gan arī ļoti interesanta. Izlasot vienu nodaļu gribas ķerties klāt nākamajai - ir tā sajūta un cerība, ka tā tad man varētu dot vairāk saprašanu, kā tad tas visums īsti darbojas. Tā pagaisa nodaļa pēc nodaļas. Un kā zinātnē, tā arī grāmatā, katra šķietamā skaidrība un atrisinātais jautājums rada daudzus jaunus jautājumus. Bet gribas tak zināt, saprast, vai ne?

Ik pa brīdim atceros vecās labās fizikas dienas, un šī noteikti bija tāda patīkama atgādināšana, ka fizika rullē :D Tad nu ir plānos palasīt kaut ko nopietnāku, tamlīdzīgu vai vienkārši kādu fiziķa rakstītu darbu (kā piemēram, Ričarda Feinmena grāmatu “Surely You’re Joking, Mr. Feynman!”).

Grādi septiņos vakarā bija kādi +3. Vakar. Riteņbraukšanas sezona laikam ir jāpārtrauc. Tējas, jāuzsāk. Sodien izdomāju arī beidzot ieslēgt apkuri manā istabā. Atgriežos arī pie vecā labā kurjer-auobusa (draugi, kā shuttle tulkojas? ;) ), kurš nebija manīts kopš Aprīļa. Un visādi citādi iet labi. Šodien tik miegs nāk! :D Laikam laižos ziemas miegā.

Kičenera, kura kopā ar Waterloo un Kembridžu veido tādu kā vienu lielu pilsētu (The Tri-Cities), ir vācu zemnieku nodibināta, un pirms pirmā pasaules kara pat saucās Berlīne. Lai gan vācu kopiena šeit pamazām sarūk, te joprojām ir spēkā vairākas vācu tradīcijas. Viena no tām ir Oktobrfests, kas ir tāds kā vietējais pakaļdarinājums Bavārijas festivālam.

Tad nu arī man bija mērķis izbaudīt daļu no šā vienreiz gadā notiekošā apmēram 10 dienas garā festivāla. Es biju domājis, ka festivāls ietvers daudz alus dārzus uz ielām un tamlīdzīgi, bet nekā. (Kanādas likumdošana varētu būt pietiekami strikta, lai neļautu alus dzeršanu uz ielas, pat ja tas ir alus dzeršanas festivāls.) Ko gan es gaidīju šādā aukstā laikā? Tā vietā ir daudzi kultūras klubi, kas organizē lielus iekštelpu pasākumus ar daudziem galdiem, alu, vācu desiņām, priekšnesumiem un dejām. Bet tā kā par šo kārtību uzzināju visai vēlu, biļetes un nevienu pienācīgu vietu vairs nedabūju.

Vienā no pēdējiem festivāla vakariem devāmies uz Kičeneras centru. Tur atradām ielas vidū uzslietu lietu telti, un šajā svinēšans vietā mēs tikām iekšā. Lai gan alus tur bija drausmīgs, vismaz kārtīgi padancojām vācu šlāgeru pavadībā. Desiņu ēšana šoreiz izpalika. Jāsaka, bija visai jautri, bet nākamgad varbūt jāmēģina tikt uz kādu pienācīgāku vietu. Ein Prosit!!!